Kāpēc tik daudz potē? 3. DAĻA. Kā darbojas vakcīnas?

Iepriekšējie divi raksti bija par nespecifisko un specifisko imunitāti – par to, kas tā ir, kas to veido un kā tā darbojas. Tagad, kad mēs esam iesildījušies, ir laiks aplūkot tēmu, ko visi tik ilgi gaidīja – vakcināciju.
( Ja neesi lasījis iepriekšējos rakstus, iesaku sākumā izlasīt tos, jo tā būs vieglāk saprast šī raksta materiālu).

Kā jau minēju iepriekšējā rakstā, atšķirībā no nespecifiskās imunitātes, kas uzbrūk ikvienam patogēnam, nešķirojot tos, specifiskā imunitāte ir ļoti selektīva un specializējas noteiktu ienaidnieku likvidēšanā.

Specifiskā imunitāte nav pārāk efektīva cīņā pret infekciju, ar ko sastopas pirmo reizi. Šajā gadījumā cīņā primāri iesaistās nespecifiskā imunitāte. Kamēr neitrofilie leikocīti un makrofāgi pašaizliedzīgi cīnās un mirst frontē, T un B limfocīti vāc datus par iebrucēju, lai veidotu pret to unikālu ieroci un vērstu jaudīgu pretuzbrukumu.

Šis unikālais ierocis ir vai nu antigēnspecifiskās antivielas, vai nežēlīgās T citotoksiskās (galētājšūnas), vai arī abi kopā. Tomēr, lai šī specifiskā aizsardzība sāktu darboties, nepieciešams laiks – pirmās antivielas sāk parādīties tikai 1–1,5 nedēļas pēc pirmreizējās saskares ar infekcijas ierosinātāju. Pa šo laiku organisms jau var paspēt veiksmīgi izveseļoties, vai – tieši otrādi – aiziet bojā, ja infekcija bijusi bīstama un agresīva. Tad kāda jēga no šās specifiskās aizsardzības, ja tā ir tik lēna?

Specifiskās imunitātes spēks slēpjas tās spējā “atcerēties” savus iepriekšējos ienaidniekus, kā arī “ieročus”, kas tika izmantoti cīņā pret tiem. Tās galvenais uzdevums – atkārtotas saskares gadījumā neitralizēt iebrucēju, pirms tas nodara kaitējumu organismam. Katram cilvēkam veidojas sava unikāla iegūta imunitāte, jo tā tieši atkarīga no katra cilvēka individuālās pieredzes saskarsmē ar infekcijas ierosinātājiem.

Pēc pirmreizējās saskares ar infekciju B limfocīti (plazmas šūnas) sāk antivielu producēšanu. Antivielu koncentrācija serumā palielinās, bet jau pēc neilga laika atgriežas sākotnējā līmenī.
Kā tad tiek nodrošināta ilgstoša aizsardzība, ja antivielu līmenis serumā ir tāds pats kā pirms infekcijas?
Atbilde ir – ar atmiņšūnu palīdzību!
Atcerieties: kad naiva T vai B šūna uziet specifisko antigēnu, notiek tās aktivācija, un šūna sāk klonāli dalīties? Daļa šo klonu uzreiz iesaistīsies cīņā kā efektoršūnas, bet otra daļa turpinās dzīvot kā atmiņšūnas, glabājot informāciju par antigēnu un antivielu, kas spēj to neitralizēt. 

Efektoršūnas - ražo antivielas 
Atmiņšūnas - glabā info par specifisko antivielu

Pat ja antivielu titrs atgriezies pirmsinfekcijas līmenī, atmiņšūnas turpina patrulēt organismā. Un tā kā šo šūnu daudzums ir krietni lielāks, atkārtotas infekcijas gadījumā imunitāte reaģē daudz ātrāk un atbilde ir krietni stiprāka.

Antivielas nav visas vienādas – izšķir piecas dažādas klases. Šoreiz minēšu tikai divas klases – IgM un IgG. Reaģējot uz antigēna ekspozīciju, asinīs pirmās parādās IgM klases antivielas, kas vēlāk tiek nomainītas ar IgG klasi. Tieši IgG antivielas nodrošina ilgstošu un noturīgu imunitāti pēc atkārtotas saskares ar antigēnu. Šo reakciju sauc par sekundāro imūnatbildi, un tā ir ātrāka un spēcīgāka par primāru imūnatbildi, kas veidojas pēc pirmreizējās antigēna ekspozīcijas. Šo specifiskās imunitātes īpašību uzkrāt imūnatmiņu un sniegt ātru un stipru pretreakciju atkārtotas inficēšanās gadījumā izmanto vakcinācijā.

Pasīvā un aktīvā imunitāte

Organisms var veidot imunitāti pats un var saņemt jau gatavas antivielas, ko kāds izveidojis tā vietā. Katrs no mums mūža sākumā ir saņēmis gatavas antivielas no savas mātes – caur placentu un ar mātes pienu. Bet pastāv vēl viens veids, kā saņemt gatavas antivielas – no donora, kas izstrādājis šīs antivielas pēc pārslimošanas vai imunizācijas. Parasti to dara bīstamu slimību (piemēram, trakumsērgas vai difterijas) gadījumā, kad inficētais organisms var nepaspēt izveidot antivielas pret infekciju. Abos gadījumos aizsardzība ir tūlītēja, jo nav jāgaida, kamēr limfocīti uzies antigēnu un saražos pret to antivielas. Diemžēl pasīvā imunitāte ir īslaicīga – tās efekts zūd jau pēc dažām nedēļām vai mēnešiem, kad antivielu koncentrācija asinīs mazinās.

Tā kā donora antivielu atdalīšana un attīrīšana notiek laboratorijā, cilvēkam iejaucoties “dabas procesos” (lai ko tas arī nozīmētu), šo metodi sauc par mākslīgo pasīvo imunitāti, bet variantu ar māti un placentu – par dabisko pasīvo imunitāti. Līdzīgi ir ar aktīvo imunitāti, kad organisms pats saviem spēkiem producē antivielas pēc saskares ar antigēnu. Ja cilvēks ir inficējies, pārslimojis un izstrādājis imunitāti pret slimības ierosinātāju, tā ir dabiska aktīva imunitāte. Savukārt, ja imunitāte veidojas pēc imunizācijas (vakcinācijas), to sauc par mākslīgo aktīvo imunitāti. Atšķirībā no pasīvās imunitātes aktīvā darbojas ilgāku laiku, bet nepieciešams arī ilgāks laiks, lai tā varētu sākt darboties.

Organismam inficējoties un pārslimojot kādu kaiti, veidojas stipra dabiska imunitāte, tomēr dažreiz šis ceļš ir pārāk riskants. Dažas infekcijas ir tik spēcīgas un agresīvas, ka spēj nogalināt cilvēku, pirms specifiskā imunitāte paspēj iesaistīties cīņā.

Cilvēki ir atraduši risinājumu – mākslīgi iepazīstināt T un B limfocītus ar bīstamo ierosinātāju antigēniem, lai tad, kad organisms saskarsies ar īsto infekciju, asinīs jau būtu antivielas un attiecīgas atmiņšūnas, kas varētu sniegt ātru un spēcīgu pretreakciju. Atšķirībā no “dabiskas” infekcijas vakcīna ļauj kontrolēt antigēna ekspozīciju (tā daudzumu, stiprumu), padarot pirmreizējo saskari ar īsto infekciju krietni drošāku.Kas notiek, ja nevakcinētā organismā ienāk bīstams mikroorganisms, piemēram, difterijas nūjiņa? Pati par sevi baktērija nav bīstama, toties tā izdala toksīnu, kas bojā gļotādas šūnas, veidojot pseidomembrānas, kas noklāj rīkles gļotādu un apgrūtina elpošanu. Bez tam toksīns bojā miokardu, nervu sistēmu, kā arī citus iekšējos orgānus (aknas, nieres).

Kad difterijas nūjiņa nonāk organismā, tā sāk aktīvi vairoties, paralēli izdalot toksīnu. Ja cilvēks ir vakcinēts, viņa asinīs jau ir gatavas antivielas, kas ātri neitralizē toksīnu un tādējādi tiek novērstas bīstamas sekas. Imūnsistēmai atliek vien iznīcināt pašu baktēriju, ko tā parasti veiksmīgi izdara.

Ar vakcīnas palīdzību tiek mākslīgi izveidota situācija, kurā T un B šūnas saskaras ar bīstama patogēna (baktērijas vai vīrusa) antigēniem, bet atšķirībā no reālās slimības šis patogēns neapdraud veselību un dzīvību, jo tas ir vai nu beigts, vai stipri novājināts. Sanāk, ka vakcīna ir infekcijas imitācija, kuras gaitā specifiskā imunitāte iegūst nepieciešamas zināšanas un iemaņas, kas nākotnē ļaus ātri identificēt jau zināmu infekciju un efektīvi pretoties tai.

Imunitāte, kas veidojas pēc vakcinācijas, ir līdzīga tai, kas veidojas pēc pārslimošanas. Tomēr dabiska imunitāte var maksāt cilvēkam pārāk dārgi.

Kāpēc tik daudz potē?

Potē tikai pret noteiktām slimībām. Bet kāpēc bieži vien vakcinē pret katru atsevišķi? Kāpēc, piemēram, nevarētu apvienot vakcīnas vienā super-ultra-mega potē, kas pasargātu no visām zināmām infekcijām? Iešpricētu to vienreiz mūžā un miers! Kāpēc vajag tik daudz potēt???

Katra vakcīna darbojas pret noteiktu baktēriju vai vīrusu. Kāpēc tā?
Pastāv dažādi vakcīnu veidi (inaktivētas, dzīvas novājinātas, subvienību, konjugētas, toksoīdi). Vakcīnas veidu nosaka mikroorganisms, pret ko tā tiek veidota. Tā kā mikroorganismi ir ļoti dažādi un daudzveidīgi, arī vakcīnas tiek veidotas atšķirīgas. Dažas var kombinēt (piemēram, DTaP – kombinēta vakcīna pret difteriju, stingumkrampjiem un garo klepu), citas nevar kombinēt to īpatnību dēļ. Tāpēc, ja gribam vakcinēties pret bīstamām slimībām, jāpacieš vairākas potes.

Pie tam ar vienu devu var būt par maz, lai veidotos stabila un ilgstoša imunitāte. Kā jau minēts iepriekš, pēc pirmreizējas antigēna ekspozīcijas veidojas īslaicīga, pārejoša imunitāte, un tikai atkārtota saskare ar antigēnu nodrošina spēcīgu un ilgstošu aizsardzību.

Vakcīnas efekta ilgtspēja atkarīga no vakcīnas veida. Tā, piemēram, dzīva novājināta vakcīna nodrošina ilgstošu aizsardzību – pietiek ar pāris devām, lai veidotos stipra imunitāte uz visu atlikušo mūžu (piemēram, vējbaku, MMR vakcīna). Citu vakcīnu efekts ar laiku kļūst vājāks, tāpēc, lai uzturētu imunitāti optimālā līmenī, ik pēc noteikta laika jāveic revakcinēšana. Tas ir raksturīgi, piemēram, inaktivētām jeb nedzīvām vakcīnām (trakumsērga), toksoīdiem (stingumkrampji).

Pret gripu iesaka vakcinēties katru gadu, jo atšķirībā no poliovīrusa, ko izdevās gandrīz vai pilnīgi izskaust ar vakcīnas palīdzību, gripas vīruss netaisās padoties. Tas ir zināms ar savu tendenci pastāvīgi mutēt un mainīties, tāpēc nereti iepriekšējo gadu imunitāte ir bezspēcīga pret jauniem vīrusa celmiem.

Ko tad es gribēju pateikt ar šo nenormāli garo rakstu? Vakcinācijas tēma bieži izraisa asu diskusiju ne tikai internetā, bet arī nedigitālā pasaulē. Un tur tiešām ir par ko lauzt šķēpus. Tomēr viens ir skaidrs – vakcīnas darbojas. Tām nebūtu pamata nedarboties, jo tās izmanto mūsu pašu aizsardzības mehānismus, kas noteikti strādā. Ja tie nestrādātu, mēs nebūtu dzīvi. Pat ja pēc vakcinēšanas iegūto imunitāti mēs turpinām sauktpar mākslīgo, būtu labi atcerēties, ka tā ir mūsu pašu organisma izveidota aizsardzība.

Paldies, ka izlasījāt līdz galam!

Ja gribēsi pateikt "Paldies" ar naudu, to var izdarīt
- caur Paypal, pārskaitot uz manu kontu
ana.oprisnaka@gmail.com
- vai arī caur Revolut, pārskaitot uz kontu
GB93 REVO 0099 7097 0222 64 

• tu saņemsi epasta paziņojumu katru reizi, kad būs pieejams jauns raksts, lai nepalaistu garām kādu interesantu tēmu.
  
• tavs vārds tiks ierakstīt sponsoru sarakstā;