Kāpēc tik daudz potē? 3. DAĻA. Kā darbojas vakcīnas?

8. jan. 2020,

Iepriekšējie divi raksti bija par nespecifisko un specifisko imunitāti – par to, kas tā ir, kas to veido un kā tā darbojas. Tagad, kad mēs esam iesildījušies, ir laiks aplūkot tēmu, ko visi tik ilgi gaidīja – vakcināciju.
( Ja neesi lasījis iepriekšējos rakstus, iesaku sākumā izlasīt tos, jo tā būs vieglāk saprast šī raksta materiālu).

Par vakcīnu var runāt no ķīmijas un farmakoloģijas viedokļa, tomēr šoreiz pievērsīsim uzmanību imunizācijai. Jebkuras vakcīnas darbības pamatā ir specifiskās (iegūtās jeb adaptīvās) imunitātes principi. Vakcīnas izmanto specifiskās imunitātes spēju veidot imunoloģisku atmiņu, lai laikus atpazītu un neitralizētu infekcijas ierosinātāju.

Kā jau minēju iepriekšējā rakstā, atšķirībā no nespecifiskās imunitātes, kas uzbrūk ikvienam patogēnam, nešķirojot tos, specifiskā imunitāte ir ļoti selektīva un specializējas noteiktu ienaidnieku likvidēšanā.

Specifiskā imunitāte nav pārāk efektīva cīņā pret infekciju, ar ko sastopas pirmo reizi. Šajā gadījumā cīņā primāri iesaistās nespecifiskā imunitāte. Kamēr neitrofilie leikocīti un makrofāgi pašaizliedzīgi cīnās un mirst frontē, T un B limfocīti vāc datus par iebrucēju, lai veidotu pret to unikālu ieroci un vērstu jaudīgu pretuzbrukumu.

Šis unikālais ierocis ir vai nu antigēnspecifiskās antivielas, vai nežēlīgās T citotoksiskās (galētājšūnas), vai arī abi kopā. Tomēr, lai šī specifiskā aizsardzība sāktu darboties, nepieciešams laiks – pirmās antivielas sāk parādīties tikai 1–1,5 nedēļas pēc pirmreizējās saskares ar infekcijas ierosinātāju. Pa šo laiku organisms jau var paspēt veiksmīgi izveseļoties, vai – tieši otrādi – aiziet bojā, ja infekcija bijusi bīstama un agresīva. Tad kāda jēga no šās specifiskās aizsardzības, ja tā ir tik lēna?

Specifiskās imunitātes spēks slēpjas tās spējā “atcerēties” savus iepriekšējos ienaidniekus, kā arī “ieročus”, kas tika izmantoti cīņā pret tiem. Tās galvenais uzdevums – atkārtotas saskares gadījumā neitralizēt iebrucēju, pirms tas nodara kaitējumu organismam. Katram cilvēkam veidojas sava unikāla iegūta imunitāte, jo tā tieši atkarīga no katra cilvēka individuālās pieredzes saskarsmē ar infekcijas ierosinātājiem.

Pēc pirmreizējās saskares ar infekciju B limfocīti (plazmas šūnas) sāk antivielu producēšanu. Antivielu koncentrācija serumā palielinās, bet jau pēc neilga laika atgriežas sākotnējā līmenī.
Kā tad tiek nodrošināta ilgstoša aizsardzība, ja antivielu līmenis serumā ir tāds pats kā pirms infekcijas?
Atbilde ir – ar atmiņšūnu palīdzību!
Atcerieties: kad naiva T vai B šūna uziet specifisko antigēnu, notiek tās aktivācija, un šūna sāk klonāli dalīties? Daļa šo klonu uzreiz iesaistīsies cīņā kā efektoršūnas, bet otra daļa turpinās dzīvot kā atmiņšūnas, glabājot informāciju par antigēnu un antivielu, kas spēj to neitralizēt.

Efektoršūnas - ražo antivielas
Atmiņšūnas - glabā info par specifisko antivielu

Pat ja antivielu titrs atgriezies pirmsinfekcijas līmenī, atmiņšūnas turpina patrulēt organismā. Un tā kā šo šūnu daudzums ir krietni lielāks, atkārtotas infekcijas gadījumā imunitāte reaģē daudz ātrāk un atbilde ir krietni stiprāka.

Antivielas nav visas vienādas – izšķir piecas dažādas klases. Šoreiz minēšu tikai divas klases – IgM un IgG. Reaģējot uz antigēna ekspozīciju, asinīs pirmās parādās IgM klases antivielas, kas vēlāk tiek nomainītas ar IgG klasi. Tieši IgG antivielas nodrošina ilgstošu un noturīgu imunitāti pēc atkārtotas saskares ar antigēnu. Šo reakciju sauc par sekundāro imūnatbildi, un tā ir ātrāka un spēcīgāka par primāru imūnatbildi, kas veidojas pēc pirmreizējās antigēna ekspozīcijas. Šo specifiskās imunitātes īpašību uzkrāt imūnatmiņu un sniegt ātru un stipru pretreakciju atkārtotas inficēšanās gadījumā izmanto vakcinācijā.

Pasīvā un aktīvā imunitāte

Organisms var veidot imunitāti pats un var saņemt jau gatavas antivielas, ko kāds izveidojis tā vietā. Katrs no mums mūža sākumā ir saņēmis gatavas antivielas no savas mātes – caur placentu un ar mātes pienu. Bet pastāv vēl viens veids, kā saņemt gatavas antivielas – no donora, kas izstrādājis šīs antivielas pēc pārslimošanas vai imunizācijas. Parasti to dara bīstamu slimību (piemēram, trakumsērgas vai difterijas) gadījumā, kad inficētais organisms var nepaspēt izveidot antivielas pret infekciju. Abos gadījumos aizsardzība ir tūlītēja, jo nav jāgaida, kamēr limfocīti uzies antigēnu un saražos pret to antivielas. Diemžēl pasīvā imunitāte ir īslaicīga – tās efekts zūd jau pēc dažām nedēļām vai mēnešiem, kad antivielu koncentrācija asinīs mazinās.

Tā kā donora antivielu atdalīšana un attīrīšana notiek laboratorijā, cilvēkam iejaucoties “dabas procesos” (lai ko tas arī nozīmētu), šo metodi sauc par mākslīgo pasīvo imunitāti, bet variantu ar māti un placentu – par dabisko pasīvo imunitāti. Līdzīgi ir ar aktīvo imunitāti, kad organisms pats saviem spēkiem producē antivielas pēc saskares ar antigēnu. Ja cilvēks ir inficējies, pārslimojis un izstrādājis imunitāti pret slimības ierosinātāju, tā ir dabiska aktīva imunitāte. Savukārt, ja imunitāte veidojas pēc imunizācijas (vakcinācijas), to sauc par mākslīgo aktīvo imunitāti. Atšķirībā no pasīvās imunitātes aktīvā darbojas ilgāku laiku, bet nepieciešams arī ilgāks laiks, lai tā varētu sākt darboties.

Organismam inficējoties un pārslimojot kādu kaiti, veidojas stipra dabiska imunitāte, tomēr dažreiz šis ceļš ir pārāk riskants. Dažas infekcijas ir tik spēcīgas un agresīvas, ka spēj nogalināt cilvēku, pirms specifiskā imunitāte paspēj iesaistīties cīņā.

Cilvēki ir atraduši risinājumu – mākslīgi iepazīstināt T un B limfocītus ar bīstamo ierosinātāju antigēniem, lai tad, kad organisms saskarsies ar īsto infekciju, asinīs jau būtu antivielas un attiecīgas atmiņšūnas, kas varētu sniegt ātru un spēcīgu pretreakciju. Atšķirībā no “dabiskas” infekcijas vakcīna ļauj kontrolēt antigēna ekspozīciju (tā daudzumu, stiprumu), padarot pirmreizējo saskari ar īsto infekciju krietni drošāku.Kas notiek, ja nevakcinētā organismā ienāk bīstams mikroorganisms, piemēram, difterijas nūjiņa? Pati par sevi baktērija nav bīstama, toties tā izdala toksīnu, kas bojā gļotādas šūnas, veidojot pseidomembrānas, kas noklāj rīkles gļotādu un apgrūtina elpošanu. Bez tam toksīns bojā miokardu, nervu sistēmu, kā arī citus iekšējos orgānus (aknas, nieres).

Kad difterijas nūjiņa nonāk organismā, tā sāk aktīvi vairoties, paralēli izdalot toksīnu. Ja cilvēks ir vakcinēts, viņa asinīs jau ir gatavas antivielas, kas ātri neitralizē toksīnu un tādējādi tiek novērstas bīstamas sekas. Imūnsistēmai atliek vien iznīcināt pašu baktēriju, ko tā parasti veiksmīgi izdara.

Ar vakcīnas palīdzību tiek mākslīgi izveidota situācija, kurā T un B šūnas saskaras ar bīstama patogēna (baktērijas vai vīrusa) antigēniem, bet atšķirībā no reālās slimības šis patogēns neapdraud veselību un dzīvību, jo tas ir vai nu beigts, vai stipri novājināts. Sanāk, ka vakcīna ir infekcijas imitācija, kuras gaitā specifiskā imunitāte iegūst nepieciešamas zināšanas un iemaņas, kas nākotnē ļaus ātri identificēt jau zināmu infekciju un efektīvi pretoties tai.

Imunitāte, kas veidojas pēc vakcinācijas, ir līdzīga tai, kas veidojas pēc pārslimošanas. Tomēr dabiska imunitāte var maksāt cilvēkam pārāk dārgi.

Kāpēc tik daudz potē?

Potē tikai pret noteiktām slimībām. Bet kāpēc bieži vien vakcinē pret katru atsevišķi? Kāpēc, piemēram, nevarētu apvienot vakcīnas vienā super-ultra-mega potē, kas pasargātu no visām zināmām infekcijām? Iešpricētu to vienreiz mūžā un miers! Kāpēc vajag tik daudz potēt???

Katra vakcīna darbojas pret noteiktu baktēriju vai vīrusu. Kāpēc tā?
Pastāv dažādi vakcīnu veidi (inaktivētas, dzīvas novājinātas, subvienību, konjugētas, toksoīdi). Vakcīnas veidu nosaka mikroorganisms, pret ko tā tiek veidota. Tā kā mikroorganismi ir ļoti dažādi un daudzveidīgi, arī vakcīnas tiek veidotas atšķirīgas. Dažas var kombinēt (piemēram, DTaP – kombinēta vakcīna pret difteriju, stingumkrampjiem un garo klepu), citas nevar kombinēt to īpatnību dēļ. Tāpēc, ja gribam vakcinēties pret bīstamām slimībām, jāpacieš vairākas potes.

Pie tam ar vienu devu var būt par maz, lai veidotos stabila un ilgstoša imunitāte. Kā jau minēts iepriekš, pēc pirmreizējas antigēna ekspozīcijas veidojas īslaicīga, pārejoša imunitāte, un tikai atkārtota saskare ar antigēnu nodrošina spēcīgu un ilgstošu aizsardzību.

Vakcīnas efekta ilgtspēja atkarīga no vakcīnas veida. Tā, piemēram, dzīva novājināta vakcīna nodrošina ilgstošu aizsardzību – pietiek ar pāris devām, lai veidotos stipra imunitāte uz visu atlikušo mūžu (piemēram, vējbaku, MMR vakcīna). Citu vakcīnu efekts ar laiku kļūst vājāks, tāpēc, lai uzturētu imunitāti optimālā līmenī, ik pēc noteikta laika jāveic revakcinēšana. Tas ir raksturīgi, piemēram, inaktivētām jeb nedzīvām vakcīnām (trakumsērga), toksoīdiem (stingumkrampji).

Pret gripu iesaka vakcinēties katru gadu, jo atšķirībā no poliovīrusa, ko izdevās gandrīz vai pilnīgi izskaust ar vakcīnas palīdzību, gripas vīruss netaisās padoties. Tas ir zināms ar savu tendenci pastāvīgi mutēt un mainīties, tāpēc nereti iepriekšējo gadu imunitāte ir bezspēcīga pret jauniem vīrusa celmiem.

Ko tad es gribēju pateikt ar šo nenormāli garo rakstu? Vakcinācijas tēma bieži izraisa asu diskusiju ne tikai internetā, bet arī nedigitālā pasaulē. Un tur tiešām ir par ko lauzt šķēpus. Tomēr viens ir skaidrs – vakcīnas darbojas. Tām nebūtu pamata nedarboties, jo tās izmanto mūsu pašu aizsardzības mehānismus, kas noteikti strādā. Ja tie nestrādātu, mēs nebūtu dzīvi. Pat ja pēc vakcinēšanas iegūto imunitāti mēs turpinām sauktpar mākslīgo, būtu labi atcerēties, ka tā ir mūsu pašu organisma izveidota aizsardzība.

Paldies, ka izlasījāt līdz galam!

Ja gribēsi pateikt "Paldies" ar naudu, to var izdarīt
- caur Paypal, pārskaitot uz manu kontu
ana.oprisnaka@gmail.com
- vai arī caur Revolut, pārskaitot uz kontu
GB93 REVO 0099 7097 0222 64

Tāpat tu vari kļūt par projekta sponsoru Patreonā. Ziedojot kaut vai tikai 1$ mēnesī tu:

tu saņemsi epasta paziņojumu katru reizi, kad būs pieejams jauns raksts, lai nepalaistu garām kādu interesantu tēmu.
tavs vārds tiks ierakstīt sponsoru sarakstā;

Milzīgs paldies viesiem maniem Patroniem, kas jau atbalsta manu projektu! Šīs projekts turpina pastāvēt pateicoties jums!

Kāpēc tik daudz potē? 2. DAĻA. Stāsts par specifisko imunitāti.

1. jan. 2020,

Iepriekšējā rakstā noskaidrojām, kā darbojas nespecifiskā jeb iedzimtā imunitāte. Tas bija svarīgi, lai saprastu, kā darbojas imunitāte kopumā, tomēr tas pagaidām neatbild uz jautājumu "kāpēc tik daudz potē?" Šajā rakstā runāsim par specifisko jeb iegūto imunitāti: Kāpēc to sauc par specifisko? Kas pie tās pieder? Kā tā darbojas?

KĀPĒC "SPECIFISKĀ" IMUNITĀTE?

Atceries, runājām par nespecifisko imunitāti? Tā, kas uzbrūk visiem svešiniekiem, nešķirojot tos. Specifiskā imunitāte darbojas tieši otrādi – tā uzbrūk tikai noteiktam patogēnam, noteiktai baktērijai, vīrusam vai sēnītei. To var iedomāties kā militāras vienības, kas tiek trenētas speciāli, lai neitralizētu specifisku ienaidnieku (piemēram, masalu vīrusu vai tuberkulozes nūjiņu), kas ir iekļuvis mūsu organismā.

Lai cīņa pret iebrucēju būtu efektīvāka, atbildības sfēras ir strikti sadalītas. Daļa atbild par šūnu drošību un cīnās ar infekciju, kas iekļuvusi šūnās. To sauc par celulāro jeb šūnu imunitāti. Cita daļa rūpējas, lai visa ārpusšūnu telpa būtu brīva no jebkādiem patogēniem, proti, cīnās ar infekciju, kas atrodas ārpus šūnām. To sauc par humorālo imunitāti (no latīņu vārda humor – šķidrums). Ja iztēlojamies organismu kā karaļvalsti, tad viena daļa specializējas iekštelpu, bet otrā – ārpustelpu drošības jautājumos.

KAS PIEDER PIE SPECIFISKĀS IMUNITĀTES?

Specifisko imunitāti nodrošina limfocīti – T un B šūnu kolonijas, bet ja precīzāk, T helperi (jeb palīgšūnas), T citotoksiskās šūnas un B šūnas

Ilustrācija: B limfocīts, T citotoksiskais limfocīts un T helper limfocīts

B šūnas nodrošina humorālo imunitāti. Tās cīnās ar patogēniem, kas atrodas ārpusšūnu telpā visā organismā. Bet organisms taču ir tik liels! Kā viņas to dara?! B limfocītu arsenālā ir viens labs ierocis, par ko noteikti dzirdēts – antivielas. Jebkurš B limfocīts spēj pārvērsties par visīstāko antivielu ražotni, kas producē antivielas milzīgā daudzumā. Ar to palīdzību patogēns tiks neitralizēts, lai kur tas arī atrastos. Tomēr antivielām ir viens būtisks trūkums – tas nespēj sasniegt patogēnus, kas jau iekļuvuši šūnās (piemēram, vīrusus vai intracelulāras baktērijas). Ko tad darīt šādā gadījumā? Par to parūpēsies T šūnas! T citotoksiskās šūnas cīnās ar infekciju, kas iekļuvusi šūnās, tātad nodrošina šūnu imunitāti. Tās vēl sauc par T killeršūnām jeb T galētājšūnām, jo tās nonāvē slimas šūnas kopā ar patogēnu, kas ir tajās.

Ilustrācija: T citotoksiskais limfocīts nogalina vīrusinficētu šūnu

Labi, B limfocīti nodrošina humorālo imunitāti, T citotoksiskās šūnas – celulāro imunitāti. Ko dara T helper limfocīti?? To grūti paskaidrot, neminot šūnu savstarpēju komunikāciju. Tieši tā! Šūnas pastavīgi komunicē savā starpā ar speciālu signālmolekulu (citokīnu) palīdzību. Šai tēmai paspējām nedaudz pieskarties iepriekšējā rakstā par nespecifisko imunitāti, kad runājām par iekaisuma šūnu piesaisti un migrāciju uz infekcijas iekļūšanas vietu. Imūnās šūnas pastāvīgi komunicē savā starpā, signalizē par pārmaiņām kaujas darbībā, cīņas stratēģijās un regulāri verificē savas darbības ar šūnām, kas kontrolē situāciju karalaukā, un pārbauda, ka tiek uzbrukts īstajam ienaidniekam. Tieši tāds arī ir T helper limfocītu uzdevums. Paši par sevi tie neuzbrūk infekcijai, bet tiem ir liela nozīme humorālās un celulārās imunitātes cīņas uzsākšanā un koordinācijā. Tieši tāpēc cilvēka imūndeficīta vīruss HIV, kas uzbrūk CD4+ T helper limfocītiem, ir tik bīstams. Jo pēc būtības tas uzbrūk imūnsistēmas kontroles punktam. Un lai gan B šūnas un T citotoksiskās šūnas nemaz necieš no vīrusa darbības, imūnsistēmas menedžments tiek izjaukts un organisms paliek neaizsargāts pat no visnevainīgākām infekcijām.

Šajā brīdī mums būtu nedaudz jāapstājas un jāparunā par to, kā tad limfocīti “zina”, kurš ir savējais un kurš ienaidnieks?

Tolerances apmācības

Ikviens limfocīts pirms sava dienesta uzsākšanas iziet sīvas apmācības, kurās tie mācās atšķirt sava organisma antigēnus no svešiem. Tie limfocīti, kas nespēj nošķirt savus antigēnus no svešiem, tiek iznīcināti, lai vēlāk tie neuzbruktu paši sava organisma audiem. Apmācību iziet gan B, gan T limfocīti: B šūnas kaulu smadzenēs, bet T šūnas aizkrūtes dziedzerī jeb tīmusā (no kura pirmā burta guvušas nosaukumu).

Visām šūnām uz virsmas atrodas receptori, un limfocīti nav izņēmums. Limfocītu receptori palīdz ne tikai uztvert signālmolekulas, bet arī tieši saistīties ar citām šūnām un antigēniem. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai receptori normāli darbotos. Sākumā tiek pārbaudīts, vai B šūnu receptori nav defektīvi. Ja viss ir labi, tālāk tiek pārbaudīts, vai tie nereaģē uz sava paša organisma antigēniem. To var salīdzināt ar karaļvalstij lojālu kaujinieku sagatavošanu un atlasi – sākumā gatavo kaujiniekus, tad pārbauda, cik tie ir lojāli pret savu valsti un tautu. Tādā veidā tiek panākta B šūnu tolerance pret savu pašu organismu un mazināts autoimūno slimību risks.

Piemēram, multiplās sklerozes gadījumā B šūnas veido antivielas pret sava paša organisma nervšūnu apvalku – mielīnu. Mielīns nepieciešams ātrai un efektīvai nervu impulsu pārvadei, tāpēc tā bojājums izpaužas ar neiroloģiskiem traucējumiem, ko novēro multiplās sklerozes slimniekiem.

Pabeidzot apmācību, limfocīti nonāk sekundāros limfoīdos orgānos (limfmezglos, liesā u.c.), kur sāk savu dienestu. Šai brīdī tie joprojām ir naivi, jo vēl nav sastapušies ar ienaidnieku.

Jāpiebilst, ka katram limfocītam uz virsmas ir receptori, kas ir specifiski tikai noteiktam antigēnam. Receptors saistās ar antigēnu pēc atslēgas-slēdzenes principa, citiem vārdiem, receptors var saistīties tikai ar noteiktu antigēnu.

KAS NOTIEK INFEKCIJAS GADĪJUMĀ?

B limfocītam sastopoties ar sev specifisko antigēnu, tas aktivējas un sāk ātri dalīties, veidojot klonus.

Daļa no šiem kloniem, tā saucamās efektoršūnas, uzreiz iesaistīsies cīņā ar infekciju. Tās pārvērtīsies par plazmas šūnām un sāks antigēnspecifisku antivielu ražošanu.
Šīm antivielām būs tādas pašas mainīgās daļas kā tam virsmas receptoram, kurš veiksmīgi saistījās ar antigēnu pēc atslēgas-slēdzenes principa.

Ilustrācija: B šūna ražo antigēnspecigiskās antivielas

Proti, tās arī varēs saistīties ar patogēna antigēniem, pret ko tās ir specifiskas. Bet ko var izdarīt antivielas? Tās taču ir sīkas olbaltumu molekulas! Kā tās var palīdzēt cīņā ar infekciju?

Pirmkārt, antivielas var noklāt patogēna (piemēram, vīrusa) virsmu, apgrūtinot tā pārvietošanos un saistīšanos pie šūnas. Zinātniski to sauc par opsonizāciju. Vīrusam tagad būs grūtāk inficēt šūnu, ievadot tajā savu ģenētisko materiālu, tāpēc kavēsies vīrusa vairošanās un izplatīšanās organismā.

Ilustrācija: opsonizēta baktērija, kurai uzbrūk makrofāgs

Otrkārt, viena antiviela spēj piesaistīties vairākiem patogēniem vienlaikus, salipinot tos un kavējot to pārvietošanos. To sauc par aglutināciju.

Treškārt, ar antivielām noklāti un salipināti patogēni kļūst par vieglu upuri makrofāgiem.

Ilustrācija: makrofāgs apēd aglutinētas baktērijas

Plazmas šūnas turpinās ražot antivielas vēl kādu laiku, bet agri vai vēlu to spēki izsīks un antivielu daudzums asinīs pakāpeniski mazināsies. Turpmāk imunoloģisko atmiņu nodrošinās B limfocītu atmiņšūnas. Kā jau minēju, B limfocītam aktivējoties, tas sāk klonāli dalīties, veidojot savas kopijas. Daļa no šiem kloniem pārtop par plazmas šūnām, kas ražo antivielas, bet otra daļa kļūst par atmiņšūnām. Tās saglabās informāciju par antigēnu un nākamā reizē, atkārtoti nonākot saskarē ar jau zināmu antigēnu, reakcija būs krietni ātrāka un stiprāka – īsākā laikposmā tiks producēts krietni vairāk antivielu nekā pēc pirmreizējas saskares. Tieši šis imūnsistēmas darbības princips tiek izmantots vakcinācijā.

Mēs aplūkojām humorālās imunitātes darbības mehānismu, bet celulārā imunitāte darbojas pēc līdzīga principa, tikai centrālā vieta tajā ir nevis B šūnām, bet citotoksiskām T šūnām. Tāpat kā B limfocītiem, arī T limfocītiem uz virsmas atrodas receptori, kas saistās tikai ar noteiktu antigēnu. Pēc saskares ar specifisku antigēnu naivie T limfocīti sāk aktīvi dalīties, veidojot efektoršūnu un atmiņšūnu subkolonijas. Atmiņšūnas nodrošinās ilgstošu imunoloģisku atmiņu, savukārt efektoršūnu turpmākā darbība atkarīga no limfocītu veida: citotoksisko T limfocītu efektoršūnas specializējas uz inficēto šūnu elimināciju, bet T helper-efektoršūnas stimulē celulāro un humorālo imūnatbildi ar citokīnu palīdzību.

Tomēr ar T limfocītiem ir neliela problēma. Lai cik forši tie arī nebūtu, atšķirībā no B limfocītiem tie nespēj paši uztvert antigēnu, tāpēc tiem nepieciešama profesionālo antigēnprezentējošo šūnu palīdzība. Organismā ir trīs tādi profesionāļi – makrofāgi, dendrītiskās šūnas un B limfocīti.

Tie uzņem patogēnu, sagremo to un izvieto tā paliekas uz savas virsmas, šādā veidā rādot antigēnu citām šūnām, tajā skaitā arī T helper limfocītiem, kas savukārt ceļ trauksmi un dod signālu sākt cīņu.

Lai gan B šūnas ir profesionālas antigēnprezentējošas šūnas un spēj uztvert patogēnu bez citu palīdzības, parasti to aktivācijai nepieciešams apstiprinājums no T helperlimfocītiem, un tikai noteiktu infekciju gadījumā tā var notikt bez T helper limfocītu starpniecības.

Ilustrācija: B limfocīts prezentē antigēnu Th limfocītam un saņem apstiprinošu atbildi

B šūnu aktivācijas gaitā tiek sākta masīva antivielu producēšana, kas neitralizē infekcijas ierosinātāju organisma šķidrumos (asinīs, limfā) un šūnstarpu telpā. Aktivētas T palīgšūnas savukārt stimulē makrofāgus, kas likvidē ar antivielām klātos patogēnus. Tai pašā laikā aktivētas citotoksiskās šūnas cīnās ar infekciju šūnu līmenī.

Specifisko imunitāti vēl sauc par adaptīvo jeb iegūto imunitāti, jo cilvēks to iegūst, dzīves laikā saskaroties ar dažādām infekcijām. Un tā kā katra mūsu pieredze ir individuāla un unikāla, tāda ir arī mūsu iegūtā imunitāte.

Specifiskās imunitātes mērķis ir laicīgi atpazīt un neitralizēt ienaidnieku, pirms tas nodarīs pārāk lielu kaitējumu organismam vai nogalinās to.

Imūnsistēma var iepazīties ar infekciju dabiskā veidā, organismam inficējoties, pārslimojot un izstrādājot pret to specifisko imunitāti, tomēr dažreiz šis ceļš ir pārāk riskants. Dažas infekcijas ir tik spēcīgas un agresīvas, ka spēj nogalināt organismu, pirms specifiskā imunitāte paspēj iesaistīties cīņa ar to. Lai cik spēcīga tā būtu, nepieciešams laiks, lai tā sāktu darboties, nodrošinot efektīvu aizsardību. Tāpēc cilvēce atradusi risinājumu – mākslīgi iepazīstināt adaptīvo imunitāti ar bīstamo ierosinātāju antigēniem, lai tad, kad organisms saskarsies ar īsto infekciju, adaptīvā imunitāte būtu gatava sākt spēcīgu pretuzbrukumu. Nākamā rakstā aplūkosim vakcināciju un to, kā specifiskās imunitātes pārstāvji iemācās pazīt un neitralizēt bīstamos ienaidniekus ar imunizācijas palīdzību.

Piezīme: rakstā ir ļoti vienkāršots bezgalīgi komplicētas sistēmas skaidrojums. Salīdzinājumi ar karaļvalstīm un bruņotiem spēkiem izmantoti, lai veidotu asociācijas un tie nav jāuztver burtiski. Specifiskā imunitāte ir krietni daudzveidīgāka un šūnu savstarpējā komunikācija daudz komplicētāka, nekā šeit aprakstīts. Piemēram, rakstā nav minētas T regulatorās šūnas un citi T limfocītu veidi. Tas darīts ar nodomu, lai nesarežģītu jau tā grūti saprotamas lietas, skaidrojot imūnsistēmas darbības pamatprincipus. Imūnsistēma joprojām tiek aktīvi pētīta, un par to var rakstīt bezgalīgi daudz. Tomēr kaut kur mums jāapstājas, jo garus rakstus slinkums lasīt. Paldies, ka izlasīji līdz galam!

Ja tev patīk tas, ko es daru, un tu gribi redzēt vairāk šādu rakstu, kļūsti par projekta sponsoru Patreonā. Ziedojot kaut vai tikai 1$ mēnesī tu kļūsti par šī projekta Patronu:

es ierakstīšu tavu vārdu sponsoru sarakstā;
tu saņemsi epasta paziņojumu katru reizi, kad būs pieejams jauns raksts, lai nepalaistu garām kādu interesantu tēmu.

Milzīgs paldies viesiem maniem Patroniem, kas atbalsta manu projektu Patreonā! Šīs projekts turpina pastāvēt pateicoties jūsu atbalstam!

Kāpēc tik daudz potē? Stāsts par imunitāti. 1. DAĻA. Nespecifiskā imunitāte.

8. jan. 2019,

Ja esi uzmanīgāk pētījis bērnu vakcinācijas kalendāru, tev varēja rasties visai loģisks jautājums – ko tur tik daudz potē?

Nu tiešām:

2. mēnesis – difterija, stingumkrampji, garais klepus, poliomielīts, kaut kāda tur “B tipa Haemophilus influenzae”, B hepatīts, pneimokoks, rotavīruss.

4. mēnesis – tas pats.

6. mēnesis – atkal tieši tas pats, tikai bez tā jocīgā pneimokoka, lai kas tas arī būtu.

12.-15. mēnesis – vēlreiz tās pašas difterijas, poliomielīti utt., turklāt vēl uzsāk potēt pret masalām, masaliņām un epidēmisko parotītu. Šī pote būs jāatkārto 7 gadu vecumā.

Vai tiešām vajag potēt vienu un to pašu ik pēc dažiem mēnešiem? Nevar katru iedurt vienu reizi un miers? Priekš kam tik daudz potē?!

Ārsti zina atbildi uz šo jautājumu, bet neko nesaka. Kāpēc?

Jo atbildei uz šo jautājumu ir nepieciešams ļoti daudz laika. Skaidrot to katram cilvēkam būtu ļoti laikietilpīgs process, bet ārsti, kā zināms, ir ļoti aizņemti cilvēki.

Tāpēc es pamēģināšu izklāstīt šo tēmu savā blogā.

Ja mēs gribam runāt par vakcināciju, mēs nevaram nerunāt par imunitāti un imūnās sistēmas darbību. Un, tā kā imūnā sistēma ir ļoti plašs un apjomīgs topiks, būtu ļoti cietsirdīgi sastumt visu vienā rakstā, pat ja es šeit aprakstītu tikai pašu, pašu būtiskāko. Tāpēc par imunitāti un vakcināciju būs vairāki raksti. Sagatavo savu mīļāko kafiju vai tēju un gatavojies lasīt par episko cīņu starp tavu organismu un mikrobiem tev apkārt.

Imūnā sistēma

Kas ir imūnā sistēma? Kas pie tās pieder un kur tā atrodas?

Gan jau esi dzirdējis tādus vārdus kā “leikocīti” vai “limfocīti”? Tos parasti var izlasīt asinsanalīžu tabulā.

Un tu noteikti esi dzirdējis par imūnglobulīniem jeb antivielām.

Vai tā arī ir tā imūnā sistēma? Jā un nē.

Imūnā sistēma ir… ļoti sarežģīta lieta.

Sāksim ar to, ka atšķirībā no citām orgānu sistēmām, piemēram, gremošanas vai nervu sistēmas, tai nav striktas atrašanas vietas, tā ir izkaisīta pa visu ķermeni, jo organisma aizsardzību nodrošina imūnās šūnas un to izdalītās vielas. Šīs šūnas un to vielas brīvi pārvietojas pa visu organismu ar asinīm, citiem organisma šķidrumiem un pat saviem spēkiem – “rāpojot”. Tādā veidā tās spēj nokļūt praktiski visur organismā. Tā ir organisma armija, kuru var transportēt jebkur, kur vien vajag.

Imūnās sistēmas uzdevums ir nodrošināt organisma aizsardzību pret iebrucējiem. Lai cik labi tu neievērotu personīgo higiēnu, tev apkārt papilnam baktēriju, vīrusu, sēnīšu un citu mošķu, kas pastāvīgi cenšas iekļūt tavā organismā, lai uzsāktu tur jaunu dzīvi. Imūnās sistēmas uzdevums ir to nepieļaut.

Iedalījums

Ir vairāki veidi, kā var iedalīt imūno sistēmu. Viens no tiem ir iedalījums nespecifiskajā un specifiskajā imunitātē. Parasti, tiklīdz kāds piemin klasifikāciju, visiem sāk nākt miegs, bet pagaidi, tā nav kaut kāda garlaicīga klasifikācija! Tās ir divas dažādas stratēģijas, ko tavs organisms pielieto cīņā pret iebrucējiem.

Kā var nojaust pēc nosaukuma, specifiskā imunitāte cīnās pret specifiskiem, noteiktiem ienaidniekiem, ar ko organisms ir sastapies savas dzīves laikā. Tāpēc to vēl dēvē par iegūto imunitāti, un katram cilvēkam tā būs citāda, jo katram ir atšķirīga pieredze – kāds ir pārslimojis cūku gripu, cits ir slimojis ar Ebolu. Nu, piemēram...

Savukārt nespecifiskā jeb iedzimtā imunitāte ir tāds kā iesācēja komplekts – tā pastāv no paša dzīves sākuma un visiem ir vienāda.

Tagad par katru no tām sīkāk.

Sāksim ar nespecifisko jeb iedzimto imunitāti.

Atšķirībā no specifiskās tā nešķiro ienaidniekus un sit visus pēc kārtas.

Nespecifisku aizsardzību nodrošina:

Ķermeņa ārējās barjeras – āda un gļotādas. Āda izklāj organismu no ārpuses, bet gļotāda izklāj visus organisma dobumus no iekšpuses. Tādā veidā organisma iekšējā vide tiek pilnīgi nodalīta no ārējās apkārtējās vides ar fizisku barjeru.
Ķīmiskās vielas, ko izdala paša organisma šūnas. Tās ir antibakteriālās vielas asarās un siekalās, dažādas ķīmiskas vielas ādā un gļotādā, sālsskābe kuņģī un žults tievajā zarnā. Tās ir arī gļotas, piemēram, degunā vai elpceļos. Daļa putekļu un mikrobu pielīp pie gļotām, bet šūnas, kas izklāj elpceļus, izvada tos ārā no organisma ar ritmiskām skropstiņu kustībām (zīmējums)
Imūnās šūnas:

- Fagocīti (burtiski rijējšūnas jeb šūnas, kas ēd):

-Makrofāgs

-Neitrofīls

-Dendrītiskās šūnas

- NK šūnas.

- Bazofīli un eozinofīli (lielākoties nozīme alerģiskajās reakcijās, tāpēc par tām šoreiz nerunāsim)

- Tuklās šūnas

Organisma antimikrobiālie proteīni

Izklausās ļoti sarežģīti? Nebaidies, nav tik traki. Paskatīsimies uz to citādi!

Iedomājies savu organismu kā lielu karaļvalsti, kurai apkārt ir uzbūvēts biezs mūris, kas fiziski pasargā no ikviena svešinieka iekļūšanas. Šīs mūris ir tava āda, un gļotādas ir mehāniska barjera, kas ļoti efektīvi pasargā tevi no svešu un naidīgu organismu invāzijas.

Šie naidīgie svešie organismi nespēj vien sagaidīt brīdi, kad radīsies iespēja iekļūt tavā karaļvalstī un izmantot tās resursus, lai barotos un vairotos.
Āda un gļotāda ir droša barjera, kas lieliski pilda savas funkcijas, bet dažreiz tā tiek bojāta.

Un tad organismā var iekļūt visi, kam nav slinkums. Bet nepārdzīvo, jo šādos gadījumos nostrādā tava nespecifiskā imunitāte, kura uzreiz iesaistās cīņā pret iebrucējiem.

Imūno sistēmu kopumā var iedomāties kā valsts aizsardzības sistēmu.
To veido:

bruņotie spēki (imūnās šūnas)
infrastruktūra (asinsvadi un limfvadi, pa kuriem pārvietojas imūnās šūnas)
militārie objekti, kur tiek nodota svarīga informācija par ienaidnieku vai notiek jauno spēku apmācības (limfmezgli, kaulu smadzenes, tīmuss u.c.).

Un, kā jau ikvienā armijā, arī imūnajām šūnām ir stingrs pienākumu sadalījums.

Pieņemsim, ka ir noticis iebrukums – ienaidnieks ir pārvarējis aizsargmūri un ielauzies valsts teritorijā.

Pirmās cīņā iesaistās imūnās šūnas, kas dežurē turpat uz vietas. Šīs šūnas sauc par fagocītiem* (* phagein – ēst, cyte – šūna) un to uzdevums ir ĒST visus iebrucējus pēc kārtas, tos nešķirojot.

Reaģējot uz audu bojājumu, tuklās šūnas nodrošina vieglāku pieeju negadījuma vietai – tās izdala vielas, kas bojājuma vietā paplašina sīkos asinsvadus un palielina asinsvadu caurlaidību. Audos sāk ieplūst šķidrums no asinsvadiem, veidojas tūska – vietējais audu pietūkums (savukārt apsārtumu izraisa paplašināti vietējie, sīkie asinsvadi).
Citas šūnas izdala īpašās vielas, kas piesaista imūnās šūnas bojātajai vietai. Tās izspiežas cauri asinsvadu sieniņām, nonāk audos un migrē bojājuma virzienā.

Vienas no pirmajām šūnām, kas ierodas uz vietas un iesaistās cīņā, ir neitrofīli.

Neitrofīli ir imūnās šūnas, kas parasti peld asinīs (leikocīti), bet nepieciešamības gadījumā fiksi migrē uz negadījuma vietu un iesaistās cīņā pret baktērijām, karojot pašā frontē. Neitrofīli ir ļoti kustīgas un ļoti agresīvas šūnas. To galvenais uzdevums ir ēst baktērijas, bet viņu arsenālā ir arī citi paņēmieni, kā tās iznīcināt vai neitralizēt.

Tie cīnās ļoti aktīvi, bet diemžēl nedzīvo pārāk ilgi un kaudzēm mirst nost, veidojot balti-dzeltenu masu, ko mēs saucam par strutām. Tieši tā, strutas ir neitrofīlu kapsēta, un tās liecina par bakteriālu infekciju.

Cīņā pret infekciju neitrofīliem palīdz vietējie audu makrofāgi.

Makrofāgi ir stacionārs karaspēks, garnizons, kas pastāvīgi patrulē organisma audos. Tie atrodas praktiski visur – ādā, saistaudos, smadzenēs, aknās, plaušās un citur. Dažu orgānu makrofāgu garnizoniem ir pat savi īpaši nosaukumi! Tā, piemēram, aknās makrofāgus sauc par Kupfera šūnām, smadzenēs – par mikroglijas šūnām utt. Bet tie ir un paliek makrofāgi – milzīgas šūnas ar labu apetīti (katrs spēj apēst līdz pat 100 baktērijām). Daļa makrofāgu ir izvietoti stratēģiskās lokācijās, piemēram, ādā, gļotādās vai plaušās, kur tie var ātri neitralizēt ienaidniekus, ja notiks iebrukums. Cita daļa pastāvīgi pārvietojas pa organismu ar asinīm. Tos gan sauc nevis par makrofāgiem, bet par monocītiem, un tie veido kaujinieku rezerves, kas nepieciešamības gadījumā var tikt nosūtītas uz iebrukuma vietu.

Audu makrofāgi arī ir dažādi. Vieni ir aktīvāki un vajā baktērijas tik ilgi, kamēr tās notver un apēd

Citi ir slinkāki – tie sēž uz vienas vietas un izstiepj savus izaugumus, lai satvertu patogēnu.

Bet atgriezīsimies pie mūsu stāsta par iebrukumu.

Neitrofīli un vietējie audu makrofāgi agresīvi cīnās ar iebrucējiem un signalizē citām imūnām šūnām par ārkārtas situāciju, piemēram, kājas īkšķī. Vienlaicīgi tie izdala speciālas ķīmiskas vielas, kas stimulē iekaisuma reakciju. Vietējie audu makrofāgi un neitrofīli cīnās ļoti pašaizliedzīgi, bet dažreiz, kad patogēnu skaits ievērojami pārsniedz vietējos aizsargspēkus, cīņa ieilgst un ir jāizsauc papildspēki. Tad uz iekaisuma vietu dodas monocīti. Ierodoties kaujas laukā, tie transformēsies par makrofāgiem un pārņems cīņu savās rokās.

Vispār makrofāgi ir nereāli kūlīgas šūnas.
Tos vēl sauc par profesionālajiem fagocītiem

Katrs makrofāgs spēj apēst līdz pat 100 baktērijām. Baktēriju atliekas (pareizāk antigēnus) tie izvieto uz savas virsmas, prezentējot tās citām šūnām, piemēram, T limfocītiem. Tādā veidā tiek aktivizēta specifiskā imūnā sistēma.

Bez tā visa makrofāgi izdala ķīmiskas vielas, kas aktivizē citas iekaisuma šūnas un stimulē iekaisuma reakciju. Kad situācija kļūst švakāka, tie izdala pirogēnus (speciālās ķīmiska vielas), kas ar asinīm aizplūst līdz hipotalāmam un paaugstina ķermeņa temperatūru, kas savukārt apgrūtina baktērijām dzīvi.

Vēl viens ļoti svarīgs spēlētājs ir dendrītiskās šūnas.

Tās dežurē pie robežām, potenciālajiem infekcijas ieejas vārtiem (piem., ādas, gļotādām). Tās arī ēd (fagocitē) negaidītos viesus, tomēr to galvenais uzdevums ir nodot informāciju par pretinieku specifiskās imunitātes pārstāvjiem – T un B limfocītiem. Kaujas laukā dendrītiskās šūnas vāc ienaidnieka paraugus un tad dodas uz tuvāko limfmezglu, kur prezentē patogēna daļiņas T un B limfocītiem, tādā veidā aktivizējot specifisko imūno sistēmu (par kuru mēs runāsim sīkāk jau nākamajā rakstā).

Ilustrācija: dendrītiskā šūna prezentē antigēnu T un B linfocītiem limfmezglā

Visā šajā stāstā par iebrukumu nedaudz neiederas naturālie killeri jeb NK šūnas.

Starp citu, foršs šūnu nosaukums, vai nē? :D

Atšķirībā no fagocītiem tie neēd baktērijas vai svešas daļiņas. Tiem ir pavisam cits uzdevums, ko tie pilda visu laiku neatkarīgi no tā, vai ir aktīvs kāds iekaisuma process vai nav. Naturālie killeri pārbauda paša organisma šūnas – meklē vīrusu inficētās vai audzēja šūnas un vāc tās nost.

Kā NK šūnas zina, kuras šūnas ir slimas un kuras nav? Pēc receptoriem uz šūnu virsmām!

Visām organisma šūnām* uz virsmas ir MHC1 klases receptors olbaltumviela, kuru sintezē pati šūna un kura kalpo par identifikācijas dokumentu. Ja šūna ir slima (inficēta ar vīrusu vai ir audzēja šūna), tā vairs nesintezē šo olbaltumvielu, NK šūnas nespēj atpazīt to kā savējo un galina to nost.
* kurām ir kodols, respektīvi, visām, izņemot eritrocītus

Līdzīgu darbu veic arī T limfocīti-killeri, bet, atšķirībā no tiem, naturālajiem killeriem nav vajadzīgs signāls no citām šūnām, lai uzsāktu medības. No tā arī nosaukums – naturālie, dabiskie killeri (slepkavas jeb galētājšūnas).

Tāda ir nespecifiskā jeb iedzimtā imunitāte – stratēģija, ko organisms lieto cīņā pret patogēniem.

Nespecifiskā imunitāte:

uzsāk iekaisuma procesu;
cīnās pret patogēniem (mikrobiem) infekcijas vietā;
iznīcina sava organisma vīrusu inficētās un audzēja šūnas;
sauc citas imūnās šūnas uz infekcijas vietu;
aktivizē speciālus proteīnus, kas palīdz cīnīties pret baktērijām;
aktivizē specifisko imūno sistēmu, kas darbojas jau pret specifisku, konkrētu patogēnu vai infekciju.

Nespecifiskā imunitāte nenodrošina aizsardzību pret kādu noteiktu patogēnu (mikrobu) – tā nav atbildīga par antivielu (imūnglobulīnu) produkciju un imunoloģiskās atmiņas veidošanos, līdz ar to tai nav tieša sakara ar vakcināciju. Tomēr tai ir liela nozīme specifiskās imunitātes aktivizēšanā, un, lai labāk saprastu visus procesus, bija nepieciešams runāt arī par to.

Nākamajos rakstos uzzināsi, kā vakcīnas ietekmē imūno sistēmu un kāpēc bērni tik bieži slimo.

Nākamais raksts: specifiskā imūnā sistēma

Piezīme. Viss augstāk aprakstītas nav jāuztver pārāk burtiski. Imūnās šūnas neizskatās gluži tā, kā es tās uzzīmēju. Ilustrācijas tika pievienotas, lai padarītu informāciju uzskatamāku, radītu analoģiju, asociācija, kā arī vienkārši izklaidētu lasītāju.

Tāpat ir jāsaprot, ka aprakstītie procesi un mehānismi rakstā ir ļoti, ļoti vienkāršoti un primitivizēti. Tie apraksta tikai lietu būtību. Dzīvē, organismā viss notiek krietni sarežģītāk, šūnu mijiedarbības un funkcijas ir daudz komplicētākas. Un hei, vai tas nav apbrīnojami?!

Ja tev patīk tas, ko es daru, un tu gribi redzēt vairāk šādu rakstu, kļūsti par projekta sponsoru Patreonā. Ziedojot kaut vai tikai 1$ mēnesī tu kļūsti par šī projekta Patronu:

es ierakstīšu tavu vārdu sponsoru sarakstā;
tu saņemsi epasta paziņojumu katru reizi, kad būs pieejams jauns raksts, lai nepalaistu garām kādu interesantu tēmu.

Milzīgs paldies viesiem maniem Patroniem, kas atbalsta manu projektu Patreonā! Šīs projekts turpina pastāvēt pateicoties jūsu atbalstam!

Ja saproti angļu valodu, te tev vēl forši video par tēmu:

Video par nespecifisko imunitāti no SciShow

Video par imūno atbildi no Kurzgesagt:

Savukārt anime fani var arī nočekot anime Hataraku Saibou (angliski Cells at Work), kas ir tieši par imūnās sistēmas darbību.

Informācijas avoti:
Rīgas Stradiņu universitātes mikrobioloģijas un imunoloģijas lekcijas un mācību materiāli
https://www.spkc.gov.lv/files/Vakcin%C4%81cija/vakcinacijas_kalendars_printejams_2016.pdf
https://www.khanacademy.org/test-prep/mcat/organ-systems/the-immune-system/a/innate-immunity
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/books/NBK26846/

Vai potēties pret difteriju?

18. dec. 2018,

Ir cilvēki, kas vakcinējas un ir cilvēki, kas izvēlas to nedarīt. Šis raksts nebūs par to, kurš dara pareizi un kuram nav taisnība. Es aprakstīšu pašu slimību un tās sekas, vakcīnas sastāvu un darbības mehānismu. Bet tad tu domā pats. Mans uzdevums ir informēt, nevis pārliecināt. Nu tad laižam!

Difterijas pote ir pote, kas ir domāta cīņai pret difteriju. (Thanks, cap!) Sākumā parunāsim par to, kas ir difterija un kāpēc tā ir tik bīstama. Varbūt tā nemaz nav tik bīstama, un vakcīna nav nepieciešama?

Kas ir difterija?

Difterija* ir nopietna, ļoti lipīga infekcijas slimība, kas skar augšējo elpceļu** gļotādu, kas var beigties ar invaliditāti vai ar nāvi.

Ko nozīmē „ļoti lipīga infekcijas slimība”?

Difterijas gadījumā tas nozīmē, ka varbūtība dabūt šo slimību no cita cilvēka ir ļoti augsta. Ja tev nav specifiskas imunitātes pret to, saskaroties ar cilvēku, kam ir difterijas ierosinātājs, tev ir liela iespēja inficēties un saslimt.

*nejaukt ar dizentēriju, kas ir zarnu slimība!

**deguna dobums, aizdegune, rīkle ar mandelēm, balsene

Kā izpaužas difterija un ar ko tā ir bīstama?

Difterijas sākums atgādina saaukstēšanos vai angīnu: sāp kakls, ir vājums, nespēks, nedaudz paaugstināta temperatūra. Šajā brīdī ir grūti pateikt, ar ko tad īsti esi saslimis.

Vēlāk parādās difterijas specifiskā pazīme – biezs pelēcīgs aplikums uz gļotādām, ko sauc par pseidomembrānām jeb neīstajām membrānām. Šīs membrānas noklāj rīkli, mandeles, deguna gļotādu, tādejādi sašaurinot elpceļus un apgrūtinot elpošanu.

Kāpēc tās sauc par neīstajām membrānām? Jo aplikums, kas veidojas, nav nekas cits kā bojā gājušie audi. Tātad infekcijas iedarbības dēļ gļotādas šūnas iet bojā, no bojātiem audiem izdalās šķidrums un veidojas pelēcīgs aplikums. Noņemot pseidomembrānas, gļotāda sāk asiņot :(

Ja pseidomembrānas veidojas degunā, vēl nav tik traki, bet, ja tās izplatās uz balseni (sk. attēlu), tās var nosprostot elpceļus, ievērojami apgrūtinot elpošanu vai padarot to praktiski neiespējamu. Ja tas notiek, cilvēks nevar normāli paelpot un var pat nosmakt.

Ar laiku simptomi kļūst smagāki – var pievienoties skaļš rejošs klepus, siekalošanās, āda var palikt zilgana (jo cilvēks nesaņem pietiekoši daudz skābekļa), parādās rīšanas un elpošanas grūtības, var būt redzes traucējumi, neskaidra runa un pat šoka pazīmes (nē, ne jau tas šoks, bet medicīniskais šoks!) – bāla, auksta āda, auksti sviedri, ātra sirdsdarbība.

Difteriju izraisa baktērija*.

Pati par sevi šī baktērija nav tik bīstama. Bīstams ir toksīns, kuru tā izdala. Starp citu, ne visas difterijas baktērijas izdala toksīnu. Ir baktēriju celmi (tādas kā difterijas baktēriju rases), kuras toksīnu nemaz neizdala, jo tām nav gēna, kas noteiktu toksīna produkciju. Tādas baktērijas nav dzīvībai bīstamas.

*Corinebacterium diphtheriae

Kad cilvēks inficējās ar difterijas baktērijām, kas SPĒJ veidot toksīnu, sekas ir šādas:

baktērija iekļūst audos (parasti rīkles, deguna, mandeļu gļotādā) un sāk tur vairoties. Protams, ar savu klātbūtni baktērijas bojā vietējos audus, un tur sākas iekaisuma process – gļotāda pietūkst, kļūst sārta, sāp . Paralēli baktērijas sāk izdalīt toksīnu, kas nodara krietni lielāku bojājumu.

Toksīns ir indīga viela, kas nonāk asinīs un ar asinīm izplatās pa visu ķermeni. Tas negatīvi iedarbojas uz visu organismu, bet īpaši bojā sirds muskuli, nieres un nervu sistēmu. Vēlāk šie orgānu bojājumi var būt par iemeslu dzīvībai bīstamiem sarežģījumiem.

Ko nozīmē sirds muskuļa bojājums?

Sirds muskulis ir ļoti svarīgs, jo tas pastāvīgi ritmiski saraujas un izgrūž asinis asinsrites sistēmas asinsvados, tādā veidā nodrošinot asiņu cirkulāciju organismā: no plaušām uz audiem un atpakaļ no audiem uz plaušām.

Sirds muskuļa iekaisums (miokardīts) ir bīstams ar to, ka var veidoties sirds ritma traucējumi (aritmijas). Tas nozīmē, ka sirds sāks sarauties neritmiski, sarauties pārāk bieži, bet neefektīvi, nepumpējot asinis, vai pārstās sarauties vispār. Bez tam, ja sirds muskuļa iekaisums ir ļoti izteikts, tas var novest pie sirds mazspējas attīstības – sirds vairs netiks galā ar savu galveno pienākumu, asiņu pumpēšanu.

Ko nozīmē nervu sistēmas bojājums?

Difterijas gadījumā tas nozīmē muskuļu vājumu un paralīzi. Tiek bojāti perifērie nervi. A kas ir perifērie nervi? Perifērie nervi ir visi nervi, kas atiet no galvas un muguras smadzenēm.

Bildē trūkst galvas nervi, kas nodrošina jušanu un muskuļu kustību un apziņai nepakļautus procesus. Bet, jā, arī galvā ir perifērie nervi ;)

Tie atrodas viscaur ķermenī un nodrošina jušanu, kustību, kā arī tādus apziņai nepakļautus procesus kā sirdsdarbība, zarnu kustības u.c. Bojājuma gadījumā tie vairs nespēs pildīt savas funkcijas – būs traucēta jušana, kustības un vēl daudzas citas lietas. Tā, piemēram, var parādīties rīšanas traucējumi, jo nervi, kas saka rīkles muskuļiem, ko darīt, vairs nestrādā tā, kā vajag, un rodas aizrīšanas risks.

Ko nozīmē nieru bojājums?

Nieru bojājums var nozīmēt akūtu nieru mazspēju – situāciju, kad nieres pēkšņi vairs nespēj veikt savu funkciju – izvadīt toksiskās vielas ar urīnu, regulēt sāļu koncentrācija asinīs, asinsspiedienu utt. Ja nieres nedarbojas, ir lielas ziepes. Nieru mazspēja nozīmē ceļojumu uz slimnīcu un pieslēgšanu dialīzes aparātam.

Tātad difterija ir bīstama ar savu toksīnu. Bet kas ir šīs toksīns?

Pēc uzbūves tā ir sarežģīta molekula, kurai izdala divas daļas: ar vienu daļu toksīns piesaistās šūnai, ar otro daļu nonāvē to.

Kā darbojas difterijas vakcīna?

Pēc savas dabas difterijas vakcīna ir inaktivēts difterijas baktērijas toksīns. Medicīnas valodā to sauc par toksoīdu. Baktērijas toksīns tiek speciāli apstrādāts, kā rezultātā tas zaudē savas spējas kaitēt organismam, bet joprojām spēj ierosināt imūno atbildi, jo imūnā sistēma joprojām atpazīst molekulu kā svešu substanci un izstrādā pret to antivielas. Vakcīna sagatavo imūnsistēmu cīņai, iepazīstinot to ar pretinieku, lai brīdī, kad būs ieradies īstais ienaidnieks, imūnsistēma būtu gatava uzreiz veikt pretuzbrukumu. Izstrādātās antivielas ātri neitralizēs toksīnu, un tas nepaspēs negatīvi iedarboties uz audiem un orgāniem.

Difterijas vakcīna nesatur pašu baktēriju – nedz dzīvu, nedz nedzīvu, tikai inaktivētu toksīnu. Tāpēc vakcinējoties nevar inficēties un saslimt ar difteriju. Difterijas toksoīds ir viena no drošākajām vakcīnām, kas ir pieejamas mūsdienās – to var izmantot arī cilvēki ar imūndeficītu (piemēram, HIV inficētie ar zemu CD4 līmeni, AIDS slimnieki un citi).

Vakcīna nepasargā no inficēšanās vai saslimšanas, tā pasargā no toksīna negatīvās iedarbības. Citiem vārdiem sakot, arī vakcinēts cilvēks var inficēties ar difterijas baktēriju un saslimt, bet šādā gadījumā slimība nebūs smagāka par saaukstēšanos vai angīnu. Pret difteriju vakcinēts cilvēks ar difteriju slimos daudz vieglāk, izveseļosies krietni ātrāk un pēc slimības necietīs no komplikācijām. Viņam neveidosies nedz biezas pseidomembrānas, nedz orgānu bojājumi. Pote pasargā no smagām slimības izpausmēm un no sarežģījumiem, kas var beigties ar nāvi.

Pēc vakcinācijas var būt sāpes vai jūtīgums dūriena vietā vai arī nedaudz paaugstināta temperatūra, kas pati no sevis pazūd pāris dienu laikā.

Dažiem cilvēkiem ir iespējama alerģiska reakcija uz difterijas vakcīnu.

Vai tas nozīmē, ka difterijas vakcīna tomēr ir bīstama?

Nē. Alerģiska reakcija ir organisma individuālā reakcija. Tas, ka kādam ir alerģija vai paaugstināta jūtība pret kādu vielu, nemaz nenozīmē, ka tā tas ir visiem.

Ir cilvēki, kam ir alerģija uz riekstiem. Vai tas nozīmē, ka rieksti ir bīstami? Nē.

Alerģiska reakcija ir pilnīgi individuāla reakcija, un to ir grūti paredzēt, jo nav iespējams pārbaudīt cilvēku uz visiem iespējamajiem alergēniem.

„Es pārslimoju ar difteriju, tagad man uz visu mūžu ir sava imunitāte”

Diemžēl tā tas nestrādā. Kā pēc vakcinācijas, tā arī pēc pārslimošanas neveidojas ilgstoša un stabila imunitāte. Ar laiku antivielu līmenis asinīs samazinās, specifiskā imunitāte izsīkst, un cilvēks atkal kļūst uzņēmīgs pret difterijas infekciju.

Bīstama ir nevis difterijas baktērija, bet tas toksīns, tāpēc nozīme ir tikai tām antivielām, kas veidojas pret toksīnu. Nav svarīgi, vai tas ir toksīns, kas iekļuva organismā „dabiskā veidā” slimības laikā, vai inaktivēts toksīns, ko ievadīja ar poti. Abos gadījumos antivielām pret šo toksīnu ir noteikts derīguma termiņš.

Pēc pārslimošanas ar difteriju antivielas, kas izveidojas, pasargā tikai noteiktu laiku. Ko darīt, kad antivielu līmenis asinīs samazināsies? Slimot atkal?

Nu labi.

Varbūt ir citas iespējas pasargāt sevi no difterijas?

Lai noskaidrotu to, apskatīsimies, kā vispār izplatās šī infekcijas slimība un kā ar to var inficēties.

Infekcija izplatās gaisa pilienu ceļā, līdzīgi kā saaukstēšanās vai gripas vīruss.

Kad cilvēks, kam ir difterijas baktērija*, klepo, šķauda, runā vai šņauc degunu, baktērija nonāk gaisā sīku pielienu sastāvā. Ja šos pilienus ieelpos kāds cits cilvēks, viņš inficēsies ar difteriju.

Tāpat inficēties var caur sadzīves priekšmetiem (krūze, rotaļlietas, izlietotas salvetes), uz kuriem slimnieks ir atstājis difterijas baktēriju. Baktērija uz virsmām var nonākt no gaisa, kad pēc klepošanas, šķaudīšanas, runāšanas lielāki un smagāki pilieni nolaižas uz virsmām, bet tās var arī tikt uznestas uz virsmām ar rokām vai deguna/mutes šķidrumiem.

*ne tikai slims, bet arī nesējs, proti, tas, kam baktērija ir, bet simptomu nav

Zinot to visu, būtu loģiski censties izvairīties no kontakta ar difterijas slimnieku. Problēma tikai tāda, ka slimnieks sāk izplatīt infekciju, vēl pirms parādās pirmie slimības simptomi (līdzīgi kā tas ir ar gripu). Tātad cilvēks sāk izplatīt difteriju, pirms mēs zinām, ka viņš ir slims ar difteriju. Bet ar to stāsts nebeidzas – slimnieks turpina izplatīt baktēriju arī pēc slimības beigām, līdz pat 6 nedēļu garumā.

Bez tam, arī infekcijas nesēji (tie, kam ir baktērija, bet nav simptomu) var izplatīt baktērijas, neko pat nenojaušot. Tāpēc stratēģija „es izvairīšos no klepojošiem un šķaudošiem cilvēkiem” īsti nedarbosies.

Vēl pagājušajā gadsimtā difterija bija ļoti plaši izplatīta infekcijas slimība, un epidēmijas prasīja vairāku tūkstošu cilvēku dzīvības katru gadu. Lielākoties tie bija mazi bērni. Tāpēc bija pieņemts lēmums vakcinēt pret difteriju jau no jaundzimušo vecuma. Ne tikai Eiropā, visā pasaulē. Vakcīnas ieviešana ir krietni samazinājusi gan saslimšanu, gan nāves gadījumu skaitu. Tomēr valstīs, kur vakcinēto iedzīvotāju procents ir zems, šī slimība joprojām ir izplatīta un no tās joprojām mirst daudz cilvēku.

Vai difteriju var ārstēt?

Protams!

Mūsdienās difteriju var veiksmīgi ārstēt.

Tātad mums ir toksīns, kas indē organisma audus un orgānus, un mums ir baktērija, kas izdala šo toksīnu. Ārstēšanas mērķis ir likvidēt šos abus komponentus.

Kas, tavuprāt, ir jādara ātrāk – jāneitralizē toksīns, kas indē organismu, vai jānosit baktērija, kas izdala šo toksīnu?

Pirmām kārtām jāneitralizē toksīns!

Šīm nolūkam slimniekam ievada antitoksisko sērumu.

Tas ir jāizdara pēc iespējas ātrāk! Jo ātrāk tas tiks izdarīts, jo mazāks bojājums tiks nodarīts organisma šūnām un jo ātrāk slimnieks atveseļosies.

Pēc tam, kad antitoksiskais sērums ir ievadīts, var ķerties klāt cīņai pret pašu baktēriju, kas ražo toksīnu. Protams, viņa tur nav viena, viņas visu laiku vairojas.

Baktērijas iznīdēšanai izmantos antibiotikas.

Tomēr arī ar visu ārstēšanu, difterija var būt nāvējoša. Pēc statistikas viens no desmit slimniekiem nomirst, bet bērniem līdz 15 gadu vecumam šī statistika ir vēl augstāka.

Kāpēc no difterijas mirst?

Viens no iemesliem ir biezas pseidomembrānas, kas noklāj augšējo elpceļu gļotādu. Parasti šīs membrānas veidojas rīklē, uz mandelēm, kā arī uz mēles, bet tās var izplatīties arī uz balseni un nosprostot augšējos elpceļus. Īpaši bieži tas notiek bērniem anatomisku īpatnību dēļ. Ja elpceļi ir nosprostoti, gaiss vairs nenonāk plaušās un cilvēks pamazām nosmok.

Vēl viens iemesls ir toksīna negatīva iedarbība uz dzīvībai svarīgiem orgāniem (sirds, nieres u.c.)

Ja ir aizdomas par difteriju, ir nekavējoties jābrauc uz slimnīcu!

Tas ir tāpēc, ka slimniekam pēc iespējas ātrāk ir jāievada antitoksiskais sērums, kamēr baktērijas toksīns nav nodarījis neatgriezenisku bojājumu.

Arī visa turpmākā ārstēšana notiks slimnīcā, stacionārā, jo:

- slimnieks ir jāizolē, jo infekcija ir ļoti lipīga.

- var attīstīties kāds dzīvībai bīstams veselības stāvoklis, kura atrisināšanai būs nepieciešamas speciālas medicīniskas ierīces un aparatūra, kura diez vai stāv tev mājās. Piemēram, ja aplikums nobloķēs elpceļus un slimnieks vairs nevarēs paelpot, būs jātaisa traheotomija – kakla priekšpusē būs jāizdara griezums un jāuztaisa atvere, lai nodrošinātu alternatīvu gaisa ceļu uz plaušām.

Lai labāk saprastu, kas ir traheotomija, vari noskatīties video. Video nebūs īsts cilvēks, tikai modelis, tāpēc apsolu, ka asiņu nebūs.

Visu šo apsvērumu dēļ ārstēties mājās nav ieteicams.

Priekš kam vakcinēties, ja mūsdienās ir iespējama veiksmīga ārstēšana?

Es nez… Varbūt tāpēc, ka slimošana dārgi izmaksās?
Lai izārstētu difteriju, būs kāds laiks jāpavada slimnīcā. Būs jādzer antibiotikas, iespējams, vēl kādas citas zāles un jācer, ka neattīstīsies sarežģījumi, kas prasīs papildu ārstēšanu. Tas viss maksā naudu.
Difterijas vakcīnu apmaksā valsts.

Difterijas vakcīna parasti ir sakombinēta ar citām vakcīnām.
Visbiežāk to kombinē ar stingumkrampju vakcīnu, jo arī stingumkrampju pote ir toksoīds ar līdzīgu antivielu „derīguma termiņu” (tas ir, arī vakcīna pret stingumkrampjiem ir jāveic ik pēc 10 gadiem, citādi var palikt bez aizsardzības pret stingumkrampjiem).
Pieaugušo revakcinācijai izmanto tā saucamo Td vakcīnu. Lielais „T” nozīmē, ka tetāna jeb stingumkrampju toksoīds ir pilnā devā, mazais „d” burts – difterijas toksoīds mazākā devā.
Bez Td pastāv arī citas kombinācijas, piemēram:
TPD un TdaP – vakcīnas ir pret tetānu (stingumkrampjiem), difteriju un garo klepu (latīniski Pertussis), potē bērniem.
TD – vēl viens bērnu vakcīnas variants
un vēl daudzas citas kombinācijas.

Ir gadījumi, kad cilvēks smagi saslimst ar difteriju, neskatoties uz vakcīnu. Tā tas tiešām var būt. Tas ir saistīts ar to, ka ir atsevišķi cilvēki, kam pēc vakcinācijas neizstrādājas antivielas. Tad vēl ir cilvēki, kas nevar saņemt vakcīnu izteiktas alerģiskas reakcijas vai citu iemeslu dēļ. Šādi cilvēki atrodas riska grupā, un viņu veselība un dzīvība ir atkarīga no apkārtējo cilvēku imunitātes. Populācijās, kur iedzīvotāju vakcinācijas procents ir augsts, difterijas baktērijas, kas spēj ražot toksīnu, izzūd un cirkulē tikai tās baktērijas, kuras nespēj izraisīt nopietnu slimību. Savukārt, jo mazāk iedzīvotāju vakcinējas pret difteriju, jo vairāk cirkulē toksīnu producējošās baktērijas.

Kur ir problēma?

Jau minēju, ka difterijas vakcīna nenodrošina stabilu imunitāti uz visu mūžu. Ar laiku antivielu daudzums asinīs samazinās un cilvēks atkal kļūst uzņēmīgs pret infekciju. Lai tas tā nenotiktu, ik pēc laika ir jāveic atkārtota imunizācija (revakcinācija).

Pieaugušajiem difterijas pote ir kombinēta ar poti pret stingumkrampjiem* (divas vienā). Līdz ar to, ja neesi laicīgi veicis atkārtotu vakcināciju pret difteriju/stingumkrampjiem, tu vairs neesi pasargāts no šīm divām bīstamajām slimībām, pat ja esi bijis vakcinēts pret tām bērnu/pusaudžu vecumā.

*Stingumkrampji jeb tetāns ir smaga, dzīvībai bīstama infekcijas slimība.

Stingumkrampju ierosinātājs, baktērija C.tetani, ir plaši izplatīta visā pasaulē, tajā skaitā arī Latvijā.

Baktērijas sporas atrodas augsnē. Ja šīs sporas iekļūst brūcē, stingumkrampju baktērija sāk vairoties un izdalīt toksīnu.

Šīs toksīns ietekmē nervus, kas ir atbildīgi par kustībām, izraisot nekontrolētu spazmatisku muskuļu saraušanos.

Krampji var būt tik stipri, ka var plīst muskuļi un salūzt kauli.

Inficēties ar stingumkrampjiem ir vienkārši. Baktērijas sporas iekļūst organismā caur dažādiem ievainojumiem – plēstām, durtām brūcēm, skrāpējumiem, apdegumiem, dzīvnieku kodumiem.

Pieaugušajiem difterijas pote ir jāatkārto ik pēc 10 gadiem.

Pārbaudi savu potēšanas pasi –vai nav pienācis laiks atkārtotai vakcinācijai?

Tāaa.. Es varētu turpināt stāstīt, bet ir jāzina robežas. Nākamajos rakstos sīkāk pastāstīšu par to, kāpēc vakcināciju veic atkārtoti, un par to, kā potes ietekmē imunitāti. Ja tev patīk tas, ko es daru, un tu gribi redzēt vairāk šādu rakstu, kļūsti par projekta sponsoru Patreonā. Ziedojot kaut vai tikai 1$ mēnesī tu kļūsti par šī projekta Patronu:

es ierakstīšu tavu vārdu sponsoru sarakstā;
tu saņemsi epasta paziņojumu katru reizi, kad būs pieejams jauns raksts, lai nepalaistu garām kādu interesantu tēmu.

Milzīgs paldies viesiem maniem foršajiem Patroniem, kas atbalsta manu projektu Patreonā! Šīs projekts turpina pastāvēt pateicoties jūsu atbalstam!

Informācijas avoti:

https://www.spkc.gov.lv/upload/Veicinataji/Informat%C4%ABvie%20materi%C4%81li/stingumkrampji.pdf
http://apps.who.int/iris/bitstream/handle/10665/44094/9789241597869_eng.pdf;jsessionid=E0BDF0466F71F9575B90549074B18FB3?sequence=1
http://www.who.int/immunization/policy/position_papers/diphtheria_presentation.pdf?ua=1
http://www.who.int/immunization/policy/position_papers/diphtheria_summary.pdf?ua=1
http://www.who.int/immunization/diseases/diphtheria/en/
https://spkc.gov.lv/lv/tavai-veselibai/infekcijas-slimibas/apraksti/difterija?glo_template=print
https://www.mayoclinic.org/diseases-conditions/diphtheria/symptoms-causes/syc-20351897
https://www.healthline.com/health/diphtheria

Saaukstēšanās ārstēšana

3. nov. 2018,

Mums ir palikusi neizrunāta viena ļoti aktuāla tēma –saaukstēšanās.

Kā saprast – saaukstēšanās vai gripa?

Abas šīs slimības izpaužas ar līdzīgiem simptomiem, un nav pārsteigums, ka cilvēks bez medicīniskās izglītības var jaukt šīs slimības.

Saaukstēšanās atšķirībā no gripas sākas pakāpeniski. Sākumā var būt kasīšanas, skrāpēšanas sajūta rīklē vai sausums un niezoša sajūta degunā. Nāk šķaudiens, ir krekšķis, deguns tek kā upe. Diskomforts pakāpeniski pieaug, simptomi pasliktinās pirmajās pāris dienās. Vakar vēl bija paciešams, bet šodien no rīta tu jau pamosties ar sāpošu kaklu un aizliktu degunu, bet pa dienu ir nespēks, nogurums un sāp galva.

Gripai savukārt viss attīstās ļoti strauji – pēkšņi cilvēks sajūtas ļoti slims: kļūst auksti, krata drebuļi, gribas saģērbties siltāk, ielīst zem segas. Galva ir smaga un sāp, nav spēka neko darīt. Ja izmēra temperatūru, viss ir slikti – tā pārsniedz 37,8°C un turpina kāpt līdz 39°C un augstāk. „Lauž kaulus”, sāp acu āboli, nepatīk spoža gaisma. Ir grūti elpot caur degunu, un var sāpēt kakls vai kaut kur aiz krūšu kaula.

Gripas gadījumā parasti deguns netek, puņķu nav. Lielākais diskomforts ir saistīts ar sliktu vispārējo stāvokli un ļoti augstu temperatūru. Gripai ir raksturīgs tas, ka slimība sākas tik pēkšņi, ka daudzi spēj nosaukt pat konkrētu laiku, kad ir sajutušies slimi. Temperatūra ceļas strauji, un jau pēc dažām stundām pēc pirmo simptomu parādīšanās var sasniegt 39-40°C. Temperatūra turas 3-4 dienas, pakāpeniski samazinoties. Savukārt saaukstēšanās gadījumā uzmanības centrā ir iesnas un kakla sāpes. Pieaugušajiem reti ir paaugstināta temperatūra, biežāk to novēro bērniem, īpaši pirmsskolas vecumā.

Atšķirībā no gripas, ja temperatūra paceļas saaukstēšanās laikā, tā nav tik augsta un nekāpj tik strauji.

Saaukstēšanos izraisa vīruss.

Ne baktērija, ne sēnīte, ne ļaunais gars, bet VĪRUSS. Tāpēc to arī sauc par ARVI jeb Akūto Respiratoro (elpceļu) Vīrusa Infekciju. Un tieši šī iemesla dēļ nevajag saaukstēšanos ārstēt ar antibiotikām, kas ir domātas cīņai pret baktērijām, nevis pret vīrusiem!

Visbiežākais ARVI (saaukstēšanās) ierosinātājs ir rinovīruss (grieķu rhinos - deguns), bet ir arī citi vīrusi, kas izraisa saaukstēšanos. Rinovīrusu ir ļoti daudz (ap 200!) un, līdzīgi kā gripas vīruss, tie visu laiku mainās un mutē, tāpēc imunitāte, kas veidojas pēc pārslimošanas, diemžēl nepasargā no atkārtotas saslimšanas.

Piemēram, cilvēks saslimst ar rinovīrusu A. Organisms uzveic infekciju, pēc pārslimošanas izveidojas imunitāte pret rinovīrusu A, bet tad cilvēks inficējas ar rinovīrusu B, kas ir pavisam kaut kas jauns. Pret šo vīrusu organismam nav imunitātes (antivielu), un cilvēks saslimst no jauna. Šī iemesla dēļ ar saaukstēšanos var slimot vairākas reizes gadā.

Kā izplatās vīruss? Kā notiek inficēšanās? Kā attīstās slimība?

Saaukstēšanās vīrusi izplatās galvenokārt gaisa pilienu ceļā, mazākā mērā sadzīves kontakta ceļā. Slimam cilvēkam klepojot, šķaudot vai runājot, vīruss nonāk gaisā. Ļoti sīku pilienu sastāvā tas lidinās apkārt, kamēr kāds cits cilvēks to ieelpo. Lielāki un smagāki pilieni nolaižas uz dažādām virsmām, kur tie saglabājas vairākas stundas.

Turklāt slimnieks var pats pārnest vīrusu uz dažādām virsmām ar rokām, ko nav nomazgājis pēc klepošanas, šķaudīšanas vai deguna izšņaukšanas.

Vīruss iekļūst organismā caur deguna, mutes vai acu gļotādu. Inficēties var ne tikai ieelpojot vīrusu, kas atrodas gaisā, bet arī vienkārši aiztiekot inficētās virsmās (piem., skaidro naudu, ieejas durvju rokturus, lifta pogas, veikala groziņa rokturi utt.) un tad pieskaroties savām acīm, degunam vai mutei.

Paseko līdzi tam, cik bieži tu ikdienā pieskaries savai sejai ;)

Tālāk vīruss nonāk aizdegunē, kur iekļūst gļotādas epitēlija šūnās un tur sāk vairoties, šūnas bojājot. Epitēlijs ir tās šūnas, kas izklāj tavu gļotādu.

Kad vīruss iekļūst deguna dobumā, tas kairina deguna gļotādu. Kairinājuma rezultātā izdalās puņķi (deguna dobuma gļotādas dziedzeru sekrēts), nāk šķaudiens. Puņķi un šķaudīšana ir organisma dabisks aizsargmehānisms.

Vīruss iekļūst gļotādas epitēlija šūnās un sāk tajās vairoties, rezultātā bojājot tās. Protams, tā nav normāla situācija, tāpēc uz bojājuma vietu dodas imūnās šūnas, sākas iekaisums. Iekaisumu raksturo sāpes, apsārtums, pietūkums, paaugstināta temperatūra un audu darbības traucējumi. Izklausās pazīstami, vai ne?

Iekaisuma vietā, kas saaukstēšanās gadījumā ir deguna un rīkles gļotāda, paplašinās asinsvadi. Tā notiek, lai imūnās šūnas (leikocīti), kas uz iekaisuma vietu nonāk ar asinīm, varētu izkļūt cauri asinsvadu sieniņai un iesaistīties cīņā ar infekciju.

Līdz ar imūnajām šūnām caur asinsvadu sienām audos nonāk arī šķidrums, un audos izveidojas tūska. Ja iekaisums radies deguna dobumā, deguna gļotāda pietūkst, deguna ejas sašaurinās, un mēs to izjūtam kā aizliktu degunu. Tie nav puņķi, kas nosprosto deguna ejas, bet gan pietūkusi gļotāda, tāpēc visi mēģinājumi izšņaukt degunu šajā brīdī ir neefektīvi.

Rīkles apsārtums, pietūkums un sāpes liecina par tajā esošu aktīvu iekaisuma procesu.

Ja esi saaukstējies

Pašreiz nepastāv medikamenti, kas darbotos specifiski pret saaukstēšanās vīrusu (kā tas ir, piemēram, gripas gadījumā, kur mums ir neiraminidāžu inhibitori – oseltamivirs un zanamivirs). Zāles, ko mēs varam lietot saaukstēšanās gadījumā, atvieglo simptomus, bet neietekmē slimības izraisītāju – vīrusu. Ar to tiek galā organisma imūnā sistēma. Vispārēji vesels cilvēks (bez imūnā deficīta vai nopietnām hroniskām slimībām) atveseļosies saviem spēkiem 7-10 dienu laikā. Tīri teorētiski pie saaukstēšanās var iztikt arī bez medikamentozās ārstēšanas. Jautājums tikai, cik ļoti tu esi gatavs/a paciest sāpes un diskomfortu.

Kopumā ārstēšanas taktika saaukstēšanās un gripas gadījumā ir līdzīgas.

Centrālā ideja ir šāda: paliec mājās, daudz guli, atpūties un dzer daudz šķidruma.

Medikamentozā ārstēšanās ir vērsta uz simptomu atvieglošanu. Ideja ir vienkārša:

Ja sāp – iedzer pretsāpju zāles.

Ja ir temperatūra – lieto pretdrudža līdzekļus.

Ja aizlikts deguns – lieto dekongestantus.

Tagad par katru sīkāk.

Sāksim ar paaugstinātu temperatūru

Ko lietot? Paracetamolu vai arī ibuprofēnu saturošās zāles (piemēram, Ibumetin, Nurofen).

Neaizmirsti, ka drudzis ir ķermeņa normāla aizsargreakcija, kas palīdz cīnīties ar infekciju. Ja temperatūra ir uzkāpusi nedaudz virs 37°C, nav uzreiz jādzer pretdrudža zāles! Tikai tad, ja temperatūra paceļas virs 38,3-38,5°C, apsver pretdrudža medikamentu lietošanu.

Sākumā var mēģināt atvieglot stāvokli ar nemedikamentoziem līdzekļiem, piemēram, norīvējot ķermeni ar remdenu (bet ne aukstu) ūdeni. Agrāk populāra bija norīvēšana ar spirtu, tomēr izrādījās, ka efektivitātes ziņā nav nekādas atšķirības, vai norīvē ar ūdeni vai ar alkoholu. Tomēr labāk lietot tieši ūdeni, jo spirtam izgarojot, tas nonāk gaisā un ap slimnieku veidojas „spirta mākonis”, ko viņš arī ieelpo.

Ķermenis zaudē siltumu caur ādu, tādēļ drudža laikā ir svarīgi, lai apģērbs ir ērts un labi "elpo”. Ja kļūst karsti, novelc nost lieko apģērbu, un tas uzlabos siltuma atdevi. Ja kļūst auksti, saģērbies, ielien zem segas.

Pieaugušo vecumā paaugstināta temperatūra saaukstēšanās gadījumā nav bieža parādība. Augsta temperatūra ir vairāk raksturīga bērniem, īpaši pirmsskolas vecumā.

Ja sāp

Visbiežākais, kas sāp saaukstēšanās laikā, ir kakls (precīzāk – rīkle).

Viss sākas ar skrāpēšanas, kasīšanas sajūtu kaklā, kas pamazām kļūst par sāpēm rīšanas laikā. Sāpēm var būt dažāda intensitāte, bet, ja tās ir stipras, gandrīz neciešamas un ļoti pasliktina dzīves kvalitāti, var iedzert pretsāpju zāles – ibuprofēnu saturošus preparātus (tie paši Ibumetin, Nurofen).

Sāpes palīdzēs remdēt arī silti dzērieni – zāļu (kliņģerīšu, kumelīšu, liepziedu) tējas, buljons. Labāk izvairīties no dzērieniem, kas var kairināt jau tā sabojātu rīkles gļotādu – skābas sulas, morsi.

Ja lieto Ibumetin, Nurofen, analgīnu un citus nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, atceries, ka šīs zāles kairinoši iedarbojas uz kuņģa gļotādu, tāpēc tās nav ieteicams dzert tukšā dūšā. Vienalga, vai dzer šīs zāles saaukstēšanās, galvassāpju, zobu, menstruālo sāpju vai kāda cita iemesla dēļ, neaizmirsti sākumā kaut ko apēst un tikai tad vari dzert šos medikamentus. Citādi, ilgstoši lietojot šīs zāles tukšā dūšā pirms ēdienreizēm, var dabūt kuņģa čūlu vai kuņģa asiņošanu. Un tas nav baigi patīkami. Tāpēc lieto medikamentus uzmanīgi, vienmēr izlasi zāļu instrukciju un nemet to ārā pirms tablešu izlietošanas.

Maza piebilde: nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi darbojas pret sāpēm, iekaisumu un drudzi, tomēr paracetamols ir efektīvāks pret drudzi, ibuprofēns – pret sāpēm un iekaisumu ;)

Vēl ir ļoti svarīgi atcerēties, ka bērniem līdz 16 gadiem ar saaukstēšanās vai gripas simptomiem nedrīkst dot aspirīnu!

Ja aizlikts deguns un nevar paelpot

Var lietot deguna pilienus vai pūšamos dekongestantus – ksilometazolīnu (piemēram, Xymelin, Otrivin, Olynth) vai oksimetazolīnu. Šie medikamenti sašaurina asinsvadus deguna gļotādā, tādējādi mazinot tūsku. Atbrīvojas deguna ejas, un atkal var brīvi elpot.

Ar deguna dekongestantiem (ksilometazolīns, oksimetazolīns) ir jābūt uzmanīgiem. Tos nevajadzētu lietot vairāk kā 3 reizes dienā 7 dienas pēc kārtas. Lietojot šīs zāles ilgāk, attīstās pierašana – parastās devas nesniedz nekādu efektu, tāpēc nepieciešama aizvien lielāka deva vai biežāka lietošana, lai zāles iedarbotos. Lietojot dekongestantus ilgāku laiku, var parādīties cita problēma: tiklīdz pārstāj lietot medikamentu, asinsvadi deguna gļotādā paplašinās, gļotādā rodas tūska, un nevar paelpot. Izveidojas fiziska atkarība. Bieža un ilgstoša dekongestantu lietošana izraisa deguna gļotādas atrofiju – gļotāda vairs nespēj pildīt savas funkcijas, kas draud ar biežākām infekcijām un hroniskām iesnām.

Tas viss nenozīmē, ka dekongestantus labāk nelietot. Šādas blaknes parasti attīstās cilvēkiem, kas nav informēti par pareizo medikamenta lietošanu. Dekongestantiem ir nozīmīga loma deguna blakusdobumu iekaisuma profilaksē. Vienkārši paturi prātā, ka šīs zāles nedrīkst lietot biežāk un ilgāk, nekā rakstīts zāļu lietošanas instrukcijā.

Runājot par dekongestantiem kopumā, jāsaka gan, ka mēdz būt situācijas, kad šie pilieni nepalīdz atbrīvot deguna ejas un atvieglot elpošanu. Tad ir jāskatās, kāds ir aizlikta deguna cēlonis. Iespējams, elpošanu apgrūtina deguna polips (izaugums), svešķermenis vai stāvoklis, kas izveidojas pēc deguna traumas.

Kā alternatīvu dekongestantiem var lietot jūras ūdens aerosolus (piemēram, Quixx). Šie aerosoli mitrina gļotādu, palīdz izskalot izdalījumus, nedaudz mazina arī tūsku un atvieglo elpošanu.

Ja jau ieminējos par deguna blakusdobumu iekaisumu, pastāstīšu par to nedaudz sīkāk, jo tā ir viena no biežākām komplikācijām (sarežģījumiem), kas var attīstīties pēc saaukstēšanās.

Deguna blakusdobumu iekaisums

Cilvēkam ir 7 blakusdobumi (sinusi).

Vislabāk pazīstami ir augšžokļa sīnusi jeb Haimora dobumi. To iekaisums saucās par haimorītu.

Tad vēl ir pieres sinusi, kas atrodas pieres kaulā, aptuveni virs uzacīm, deguna tuvumā.

Dziļāk deguna dobumā ir etmoidālie sīnusi, kas atrodas etmoidālā kaulā. Un pavisam dziļi galvaskausā ir sfenoidālais sinuss. Tas atrodas sfenoidālajā kaulā, kas ir viens no galvaskausa pamatnes kauliem.

Kas tie tādi par dobumiem? Tie ir anatomiski dobumi kaulos (pilnīgi normāla kaulu uzbūve, lai galvaskauss nebūtu pārāk smags). Šie dobumi no iekšpuses ir izklāti ar gļotādu, līdzīgi kā deguna un mutes dobums. Visi šie sinusi savienojas ar deguna dobumu, tāpēc tos arī sauc par deguna blakusdobumiem. Parasti visas atveres ir vaļā, notiek patstāvīga gaisa ventilācija un sekrēta drenāža. Katram no mums deguna blakusdobumos ir sava mikroflora – baktērijas, kas tur dzīvo, bet neizraisa slimību.

Kas notiek saaukstēšanās laikā?

Saaukstēšanās vīruss uzbrūk deguna gļotādas epitēlijam, sabojā to, un sākas iekaisuma reakcija – organisma cīņa ar iebrucēju. Iekaisuma rezultātā gļotādā izveidojas tūska, un deguna blakusdobumu gļotāda mehāniski noslēdz atveres, kas sinusus savieno ar deguna dobumu.

Kad sinusu atveres ir ciet, sākās pats interesantākais – nenotiek dobumu ventilācija un drenāža, sekrēts krājas, un tajā sāk vairoties tās baktērijas, kas līdz šīm tur mierīgi dzīvoja. Organisms uz to reaģē un uzsāk cīņu pret baktērijām sinusos. Šajā cīņā iet bojā imūnās šūnas un baktērijas un veidojas strutas. Iekaisuma process sinusos pastiprina gļotādas tūsku, noslēdzot ejas vēl ciešāk un padarot blakusdobumu drenāžu neiespējamu. Izveidojas apburtais loks, kad katrs nākamais solis situāciju aizvien pasliktina.

Kā var saprast, ka ir attīstījies deguna blakusdobumu iekaisums?

Vispār deguna blakusdobumu gļotāda iekaist vienmēr, kad ir iekaisums deguna gļotādā (kad ir iesnas) – šie divi procesi nav nodalāmi, jo deguna dobuma gļotāda pāriet blakusdobumu gļotādā un iekaisums izplatās no deguna dobuma uz sinusiem bez jebkādiem šķēršļiem. Tāpēc pareizāk būtu runāt par rinosinusītu, nevis izolētu sinusītu.

Un tomēr.

Par tādu riktīgu deguna blakusdobumu iekaisumu liecina sāpes un smaguma sajūta sejā un sāpes, kas rodas, ja tiek uzspiests uz vietām virs sinusiem – pieri, vaigiem, pie acs iekšējiem kaktiņiem (skati zīmējumu par sinusu izvietojumu). Sāpes var izplatīties uz zobiem un imitēt zobu sāpes. Ir raksturīgas galvassāpes, kas pasliktinās, mainot galvas pozīciju, īpaši – noliecoties uz leju. Var būt visādi smakojoši dzeltenzaļgani izdalījumi no deguna un nepatīkama smaka no mutes.

Vai strutains sinusīts ir bīstams?

Jā, potenciāli ir bīstams. Ja rodas aizdomas, ka varētu būt sinusīts, iesaku meklēt palīdzību pie ģimenes ārsta vai LORa.

Kāpēc tas ir bīstams? Dobumos krājas strutas, kas pašas netiek ārā. Tās ir jāizvada. Strutas krājas dobumos, kas atrodas galvaskausa kaulos, un potenciāli var izlauzties uz citiem dobumiem – acs dobumu vai smadzeņu dobumu. Un tad ir ziepes.

Protams, tas nenotiek bieži.

Lai sinusīts neattīstītos līdz tādam episkam scenārijam, var lietot deguna dekongestantus (ksilometazolīnu, oksimetazolīnu). Tie sašaurina asinsvadus deguna dobuma gļotādā, tādējādi samazinot tūsku. Un, ja mazināsies tūska, atvērsies sinusu ejas un atjaunosies drenāža un ventilācija.

Jāsaka, ka strutains sinusīts neveidojas acumirklī, bet attīstās pakāpeniski – sakrājas izdalījumi, izveidojas labvēlīga vide, savairojas baktērijas un sākas organisma imūnā reakcija. Tāpēc dekongestantu lietošana palīdz mazināt ne tikai iesnas, bet arī strutaina sinusīta attīstības iespējas.

Kad dzert antibiotikas saaukstēšanas gadījumā?

Antibiotikas darbojas pret baktērijām. Saaukstēšanos izraisa vīrusi, tāpēc antibiotikas nelīdzēs pret saaukstēšanos. Vispār man ir vesels atsevišķs raksts, kurā tiek apspriests, vai lietot antibiotikas pret saaukstēšanos. Noteikti to izlasi, jo tas palīdzēs nepieļaut ļoti izplatītās kļūdas.

Citi ieteikumi un knifiņi par ārstēšanos.

Seko savai pašsajūtai. Slimības laikā režīms ir pilnīgi brīvs, tev nav obligāti jāguļ gultā. Ja jūties pietiekoši labi, vari pat iziet ārā un nedaudz pastaigāties svaigā gaisā (tikai neaplipini citus cilvēkus!). Bet, ja jūties noguris vai miegains, neforsē – paliec mājās un izgulies. Miegs un atpūta ir labākās zāles saaukstēšanās gadījumā, jo tādā veidā tu ļauj savai imūnai sistēmai pilnvērtīgi cīnīties ar infekciju un netērē enerģiju citām aktivitātēm.

Mitrini gaisu un regulāri vēdini telpas. Šie pasākumi palīdzēs samazināt vīrusu daudzumu istabas gaisā. Gaisa mitrināšanai ir arī cits pozitīvs efekts – tā atvieglo elpošanu. Sausā gaisā puņķi degunā izžūst, un tos ir grūtāk izšņaukt ārā. Sauss gaiss kairina jau tā sakairinātu un bojātu gļotādu, pasliktinot pašsajūtu un provocējot klepu.

Dzer ļoti daudz šķidruma. Šķidrums palīdzēs izvadīt no organisma toksiskas vielas, kas pastiprināti veidojas infekcijas slimības laikā. Priekšroka būtu jādod siltiem dzērieniem, piemēram, tējām un buljonam. Bet kopumā var dzert jebkādu šķidrumu, tikai ne alkoholu.

Var skalot kaklu ar sāls šķīdumu vai ar furagīnu (Furasol). Furasols ir antibakteriāls un antiseptisks līdzeklis, ko var lietot mutes dobuma un rīkles iekaisuma gadījumā. Arī sāls šķīdumam ir antibakteriālas īpašības. Teorētiski furasols/sāls šķīdums var mazināt iespēju, ka vīrusa bojāto gļotādu skars bakteriālā infekcija (kā nekā mutē dzīvo ļoti daudz visādu baktēriju). Tomēr tas nenozīmē, ka bez skalošanas tu neatveseļosies. Ja jūti, ka tas tev palīdz vai liek justies mierīgam, vari skalot. Ja neredzi lielas vajadzības, vari neskalot. Furagīns nav ieteicams grūtniecēm un ar krūti barojošām sievietēm, bet nevis tāpēc, ka tam ir kāda negatīva ietekme, bet tāpēc, ka nav nekādu datu par tā ietekmi uz šīm cilvēku grupām.

Par deguna šņaukšanu. Pirmkārt, saaukstēšanās laikā lieto vienreiz lietojamas papīra salvetes. Tīri higiēnas apsvērumu dēļ. Zero Waste dzīvesveidu varēsi turpināt, kad vairs nebūsi infekciozs. Otrkārt, par pašu deguna šņaukšanu – nešņauc degunu pārāk agresīvi, jo tā var bojāt jau tā sakairinātu deguna gļotādu. Izšņauc sākumā vienu nāsi, tad otru. Slimības gaitā pamanīsi, ka puņķi maina savu krāsu un konsistenci. Sākumā puņķi ir caurspīdīgi un šķidri kā ūdens, tad kļūst arvien viskozāki un gļotaini. Kad tie kļūst dzeltenīgi vai zaļgani, tas nozīmē, ka ir pievienojusies bakteriālā infekcija. Tas ir normāls process, un satraukumam nav pamata. Bet, ja puņķi ir kļuvuši dzeltenīgi zaļgani, staipīgi, smirdīgi un tos pavada sāpes sejā, galvassāpes un paaugstināta temperatūra, ir vērts pakonsultēties ar savu ārstu, jo, iespējams, ir attīstījies deguna blakusdobumu iekaisums un ārstēšanas taktika būs mazliet jāpamaina.

Par kartupeļu tvaiku inhalācijām. Nav jau īsti tā, ka, ja tu neelposi kartupeļu tvaikus, tu neatveseļosies, bet, ja elposi, atlabsi ātrāk. Tiesa, silta un mitra gaisa inhalācijas var mazināt diskomfortu un atvieglot elpošanu, bet mūsdienās ir drošāki veidi, kā to darīt. Piemēram, var noīrēt vai pat nopirkt inhalatoru. Inhalatoru var noīrēt uz noteiktu laiku un izmēģināt to, lai saprastu, vai ir jēga to iegādāties, vai tas uzlabo pašsajūtu slimības laikā vai arī īsti neko nemaina. Ja interesē šāda iespēja, ieskaties inahalators.lv mājaslapā. Viņiem, starp citu, ir burvīgs raksts par kakla sāpēm, klepu un simptomu mazināšanas iespējām. Ja negribi tērēt naudu, bet gribi ieelpot siltu un mitru gaisu, vari palikt pie tiem pašiem kartupeļu vai zāļu tēju tvaikiem. Vari pat nedarīt to vispār, slimības ilgumu tas īpaši neietekmēs.

Par atkrēpošanas līdzekļiem. Tautā kaut kā ir ienācis un palicis mīts par to, ka sauss klepus ir jāpārvērš mitrā un tad var sākt lietot atkrēpošanas līdzekļus jeb tā saucamos mukolītiķus. Šos preparātus reklamē pa labi un pa kreisi, un daudzi ārsti joprojām bieži rekomendē tos saviem pacientiem elpceļu slimību gadījumā. Diemžēl šie līdzekļi nav efektīvi saaukstēšanās un gripas gadījumā, šie preparāti ir indicēti tikai HOPS (hroniskas obstruktīvas plaušu slimības) un bronhektāžu gadījumā. Ja vien tev nav HOPS paasinājuma epizode, mukolītiķi nav jāpērk un jālieto. Bet, runājot par klepu, sauss un mitrs klepus ir divas dažādas lietas, tiem ir dažādi iemesli un mehānismi. Saaukstēšanās gadījumā drīzāk būs tieši sauss klepus, kas rodas rīkles nervgaļu kairinājuma rezultātā. Gadījumā, ja uznāk mokošs klepus, kas nepāriet un, piemēram, traucē aizmigt, var lietot preparātus ar kodeīnu – vielu, kas nomāc klepu.

Par sūkājamām dražejām, ledenēm, končām. Ir tādas, kam sastāvā ir vielas, kas darbojas kā vietējais anestētiķis un īslaicīgi noņem vai mazina sāpes. Vai šīs ledenes ārstē saaukstēšanos? Nē. Vai var atveseļoties bez šīm ledenēm? Mierīgi.

Ja tu jūti, ka tev tās palīdz mazināt sāpes, tad, protams, vari lietot. Ja uzskati, ka naudu var iztērēt lietderīgāk, nebūsi stipri kļūdījies.

Par vitamīniem. Pētījumi par C vitamīnu nav viennozīmīgi. Sākumā tika atklāts, ka C vitamīns spēj samazināt slimības ilgumu, bet vēlāk šos rezultātus nav izdevies atkārtot citos pētījumos. C vitamīnu var lietot papildus, ja jūti kādu pozitīvu efektu. Tikai atceries – ja staigāsi apkārt slims, nekāds C vitamīns tev nepalīdzēs!

Kā ar D vitamīnu? Ņemot vērā to, ka ir atrasta D vitamīna deficīta saistība ar paaugstinātu infekciju risku, ir vērts lietot to profilaktiski rudens-ziemas sezonas laikā (par to man ir veseli divi raksti: Kā tas ir ar D vitamīnu Pirmā un Otrā daļa). Bet, ja esi jau apaukstējies un saslimis, D vitamīna lietošana vairs neko diži neietekmēs.

Par kāju sildīšanu vanniņās un sinepju plāksteriem. Ja ļoti gribas just, ka dari kaut ko lietas labā, vari sildīt kājas vanniņā vai ar sīnepju plāksteru palīdzību. Slimības ilgumu tas, visticamāk, neietekmēs.

Ķiploki. Ķiplokiem piemīt antimikrobiālas un antivirālas īpašības, bet diemžēl par tiem nav īpaši daudz pārliecinošu pētījumu. Tie daži pētījumi, kas ir, liecina, ka lietot ķiplokus slimības laikā ir jau par vēlu. Iespējams, tiem ir nozīme saaukstēšanās riska mazināšanā, bet pagaidām ir pārāk maz datu, lai par to spriestu.

Neaizmirsti – ja esi saaukstējies, tev ir puņķi un skrāpē kaklā, bet nav temperatūras, paliec mājās. Tu ESI slims! Un tu ESI infekciozs. Paliec mājās, veseļojies! Paskaties seriālus, palasi grāmatu, ja nejūties pārāk vārgs, bet cieni apkārtējos cilvēkus. Nevienam nepatīk būt slimam, un neviens tev neteiks paldies par to, ka padalīsies ar savu vīrusu.

Nākamais raksts ir par homeopātiju, bet būs raksti arī par vakcīnām, HIV, audzēju skrīningu. Ja tev patīk tas, ko es daru, un tu gribi redzēt vairāk šādu rakstu, kļūsti par projekta sponsoru Patreonā. Ziedojot kaut vai tikai 1$ mēnesī tu kļūsti par šī projekta Patronu:

es ierakstīšu tavu vārdu sponsoru sarakstā;
tu saņemsi epasta paziņojumu katru reizi, kad būs pieejams jauns raksts, lai nepalaistu garām kādu interesantu tēmu.

Paldies viesiem maniem foršajiem Patroniem, kas jau atbalsta manu projektu Patreonā! Šīs projekts turpina pastāvēt ar jūsu palīdzību!

Informācijas avoti:

https://www.mayoclinic.org/diseases-conditions/acute-sinusitis/symptoms-causes/syc-20351671

https://www.mayoclinic.org/diseases-conditions/ear-infections/symptoms-causes/syc-20351616

https://emedicine.medscape.com/article/232670-overview

https://www.inhalators.lv/inhalaciju-terapija/elposanas-organu-slimibas/elposanas-organu-slimibu-simptomi/params/post/1005011/kakla-sapes

https://www.mayoclinic.org/diseases-conditions/febrile-seizure/symptoms-causes/syc-20372522

http://www.visaszales.lv/Z%C4%81les/Visas/Xylometazolin/0

https://kidshealth.org/en/parents/febrile.html

https://www.uptodate.com/contents/febrile-seizures-beyond-the-basics

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/23440782

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/25386977

Vai homeopātija var kaitēt?

28. okt. 2018,

Daudziem ārstiem ir skeptiska attieksme pret homeopātiju. Sociālajos tīklos ik pa laikam parādās mēmi, kas izsmej homeopātiju, un tie kļūst ļoti populāri ārstu un farmaceitu starpā, bet cilvēks "no malas" ne vienmēr saprot šos jokus. Par ko tad mēs, ārsti, smejamies? Kur prikols?

Pirms aizgāju studēt medicīnu, mans priekšstats par homeopātiju bija aptuveni šāds:

medicīnas nozare, ārstē ar kaut kādiem tur augiem un tējiņām, "maigā ārstēšana", bet kopumā kaut kas ļoti neskaidrs (kā jau visa medicīna sākumā ^^').

Ja es aizietu studēt nevis medicīnu, bet, teiksim, vizuālo mākslu, gūglējot par homeopātiju, man izveidotos šāds priekšstats:

"droša un saudzīga medicīnas sistēma"
"dabisks veselības uzlabošanas un uzturēšanas veids"
"preparāti tiek pagatavoti no dabas vielām un tādējādi stimulē organisma dabisko spēju atveseļoties"
"reti izraisa blakusparādības", "zāles nav toksiskas" un "tās var izmantot visu vecumu cilvēki, gan jaundzimušie, gan bērni, gan grūtnieces, gan ar krūti barojošās mātes"
"ārstē nevis slimību, bet cilvēku", "katram cilvēkam tiek piemeklēta individuāla ārstēšana, bet ārsts skatās uz slimnieku, kā uz personību"

Nu smuki! Sanāk tāda dabiska, droša un pacientiem draudzīga medicīnas nozare. Mūsdienās, kad viss dabiskais atkal ir trendā, homeopātija var šķist ļoti pievilcīga alternatīva medicīnas nozare.

Bet kaut kā izklausās pārāk labi, tev neliekas?

Kas ir homeopātija?

Homeopātija ir alternatīvās medicīnas nozare.

Tā parādījās 18. gadsimta beigās kā alternatīva tolaik plaši praktizētajām ārstēšanas metodēm. Tajos laikos pastāvēja uzskats, ka slimība cilvēkā iekļūst no ārpuses, tāpēc, lai cilvēks atveseļotos, tā ir jāizdzen ārā. "Slimības izdzīšanai" nozīmēja toreiz zināmās zāles ļoti lielās devās, kas slimniekiem izraisīja caureju, vemšanu, siekalošanos, svīšanu.

Populāra bija arī asins nolaišana. Ārstēšanās nekad nav īpaši patīkams process, bet tolaik tas bija pat dzīvībai bīstams. Vācu ārsts Zāmuels Hānemanis bija viens no tiem, kas ievēroja, ka slimnieki, kas saņēma ārstēšanu ar milzīgām, toksiskām zāļu devām, izveseļojās daudz retāk nekā tie, kas nesaņēma nekādu ārstēšanu vispār.

Salīdzinājumā ar citām ārstēšanas metodēm, kas bija pieejamas cilvēkiem 19. gadsimta Eiropā, homeopātija piedāvāja krietni humānākas ārstēšanas iespējas. Pretēji toreiz dominējošam uzskatam, ka slimības ir jāārstē ar megadevām, homeopātija ārstēja ar ļoti mazām un pat niecīgām zāļu devām. Drīz tā kļuva ļoti populāra, jo šīs niecīgās zāļu devas neizraisīja nekādas blaknes, nekādas alerģiskas reakcijas.

Hānemanis izvirzīja trīs homeopātijas principus:

1. Līdzīgais ārstē līdzīgu (lat. Similia similibus curarum)

Homeopātija gr. homoios – līdzīgs pathos – ciešanās, slimība

Hānemans eksperimentēja pats ar sevi. Viņš ievēroja, ka hinīnkoka miza, ko izmantoja malārijas ārstēšanai, izraisīja viņam malārijai līdzīgus simptomus. No tā viņš secināja, ka katra zāļu viela, kas veselam cilvēkam izraisa "zāļu slimību", var izārstēt slimību, kas izpaužas ar līdzīgiem simptomiem. Respektīvi, ja simptomi, ko izraisa zāles, līdzinās kādas slimības simptomiem, tad šo zāļu izraisītā slimība būs spējīga izspiest no cilvēka to sākotnējo slimību.

2. Minimālo devu likums. Jo mazāka ir aktīvās vielas deva, jo lielāka preparāta efektivitāte.

3. Jāārstē cilvēks, nevis slimība.

Mūsdienu homeopātija balstās uz šiem pašiem trim principiem, ko Hānemanis noformulēja pirms vairāk nekā divsimt gadiem.

Tradicionālās zāles

No kā sastāv tradicionālās medicīnas zāles?

Medikamentu ir ĻOTI daudz, bet tos visus vieno viens princips.

Jebkurš medikaments sastāv no aktīvās jeb darbīgās vielas un no palīgvielas/vielām.

Aktīvā viela ir ķīmiska viela, kas izraisa bioloģisku efektu (mazina sāpes, paplašina asinsvadus, mazina temperatūru, nonāvē baktērijas utt).

Piemēram, Ibumetin un Nurofen aktīvā viela ir ibuprofēns. Tas mazina sāpes, iekaisumu un drudzi.

Savukārt palīgvielas ir citas vielas medikamenta sastāvā, kas ir farmaceitiski inertas, proti, neizraisa nekādus bioloģiskus efektus. Tie var būt konservanti, kas pasargā aktīvo vielu no izmaiņām, šķīdinātāji, kuros izšķīdināta aktīvā viela, un citas substances, kas piešķir medikamentam noteiktu formu, krāsu un garšu.

Tā, piemēram, D vitamīna pilieniem aktīvā viela ir holekalciferols (D3 vitamīns), bet palīgviela ir eļļa, jo D vitamīns šķīst taukos.

Ibumetīns ir pieejams gan tablešu, gan arī gēla veidā. Aktīvā viela abos gadījumos ir ibuprofēns, bet palīgvielas būs atšķirīgas, jo gēla un tablešu pagatavošanai izmanto dažādas substances.

Ļoti svarīga ir aktīvās vielas deva medikamentā. Devai ir jābūt tādai, lai izpaužas medikamenta ārstnieciskais, bet ne toksiskais efekts.

Aktīvajām vielām ir ļoti daudzveidīgi darbības mehānismi:

vienas saistās ar šūnu receptoriem un stimulē procesus (piemēram, injicējamais insulīns sekmē glikozes transportu no asinīm šūnās), citas saistās ar receptoriem, procesus kavējot vai pilnīgi nobloķējot. Daži medikamenti neitralizē vielas organismā, citi nonāvē baktērijas. Ja deva ir pārāk maza, zāles var nepalīdzēt, bet, ja tā ir pārāk liela, var nonākt Toksikoloģijas centrā vai pa taisno pie senčiem. Uz zāļu iepakojuma ir norādītas devas, un katram medikamentam ir noteikta maksimālā vienreizējā un diennakts deva.

Homeopātiskās zāles

No pirmā skatiena homeopātiskās zāles ne ar ko diži neatšķiras no tradicionālās medicīnas zālēm. Ir gan tabletes, gan dražejas, gan šķīdumi, gēli, krēmi, ziedes utt.

Arī homeopātiskām zālēm var izdalīt aktīvo vielu un palīgvielas, taču atšķirībā no tradicionālās medicīnas medikamentiem homeopātiskajās zālēs aktīvās vielas daudzums vai koncentrācija ir ļoti …ļoti zema. Bet par visu pēc kārtas.

Preparātus pagatavo, balstoties uz homeopātijas principiem:

ārstē ar līdzīgo
jo mazāka deva, jo lielāka efektivitāte

Tā, piemēram, bites dzēliena ārstēšanai izmantos bites indi, kas ir atšķaidīta ar ūdeni vai spirtu.

Kopumā zāļu pagatavošanai izmanto:

augus (sarkanos sīpolus, kalnu arniku, beladonnu)
dzīvniekus (bites, čūskas inde)
minerālus

Zāles pagatavo katram pacientam individuāli. Izklausās ļoti labi, vai ne?

Zāļu pagatavošanā liela nozīme ir preparāta dilūcijai (atšķaidījumam) un sakratīšanai. Šādā veidā tiekot potencēts (pastiprināts) zāļu ārstējošais efekts.

Viens no homeopātijas principiem ir „jo mazāka deva, jo lielāka efektivitāte”, tāpēc homeopātija strādā ar lielām atšķaidījuma pakāpēm.

Atšķaidījumu pakāpes apzīmē ar burtiem X (vai D), C, M un LM.

X vai D nozīmē, ka aktīvā viela ir atšķaidīta attiecībā 1:10. Tātad 1 ml aktīvās vielas ir izšķīdināts 9 ml šķīdinātāja (piemēram, ūdens) jeb uz 9 ūdens molekulām ir 1 molekula aktīvās vielas.

C nozīmē, ka aktīvā viela ir atšķaidīta attiecībā 1:100.

M nozīmē, ka aktīvā viela atšķaidīta attiecībā 1:1 000

LM nozīmē, ka aktīvā viela atšķaidīta attiecībā 1:50 000

Pirms burta var būt uzrakstīts cipars. Šīs cipars norāda, cik reizes attiecīgais atšķaidījums tika atkārtots.

Piemēram, 6X nozīmē, ka atšķaidījums 1:10 tika atkārtots sešas reizes:

Paņēma 1 ml aktīvas vielas un izšķīdināja to 9 ml šķīdinātājā (teiksim, ūdenī), dabūja 10 ml 1X šķīduma un to labi sakratīja.

Tad paņēma 1 ml 1X šķīduma un atšķaidīja to ar 9 ml ūdens. Dabūja 10 ml 2X šķīduma. Sakratīja.

Paņēma 1 ml 2X šķīduma un atkal atšķaidīja ar 9 ml ūdens. Dabūja 10 ml 3X šķīduma, ko atkal labi sakratīja.

Šādi procesu turpina, līdz iegūst atšķaidījumu 6X.

Pēc katras atšķaidīšanas šķīdums ir kārtīgi jāsakrata, jo tādējādi tiekot potencēta (pastiprināta) gatavojamā preparāta efektivitāte.

Homeopātijā strādā ar tādiem atšķaidījumiem kā 200C, 10M, 20X.

Lai tu varētu saprast, 30C nozīmē, ka gatavā preparātā aktīvās vielas attiecība pret šķīdinātāju ir 1: <skaitlis ar 60 nullēm>.

Nav nekādas garantijas, ka preparātiem ar tādām atšķaidījuma pakāpēm sastāvā ir kaut kas vairāk par pašu šķīdinātāju (parastu ūdeni).

Bet dažiem taču palīdz! Meitai izārstēja kārpu, kaimiņienei depresiju!

Pētījumi parāda, ka homeopātiskām zālēm efektivitāte ir tāda pati kā placebo. Tas, kas darbojas homeopātiskajās zālēs, ir placebo efekts.

Kas ir placebo?

Placebo ir fake zāles, ko izmanto pētījumos, lai pārbaudītu īstu medikamentu efektivitāti.

Pēc ārējā izskata, garšas un citām fizikālām īpašībām placebo līdzinās pētāmajam medikamentam, bet atšķirībā no tā nesatur aktīvo vielu (darbīgā ķīmiskā viela, kas izraisa pārmaiņas organismā). Parasti placebo pagatavo no cietes vai cukura, bet tas var būt arī sāļu šķīduma veidā.

Kad pārbauda jaunā medikamenta efektivitāti, to salīdzina ar placebo.

Piemēram, grib noskaidrot, vai medikaments M darbojas pret galvassāpēm. Cilvēkiem ar galvassāpēm, kas piedalās pētījumā, iedod zāles: vienai daļai cilvēku iedod medikamentu M, otrai – placebo. Placebo izskatās tieši tāpat kā medikaments M, tāpēc pētījuma dalībniekiem nav ne jausmas, vai viņi saņem īsto medikamentu vai viltojumu. Šādus pētījumus sauc par aklajiem pētījumiem. Savukārt, ja to nezin arī pacientu ārstējošais ārsts, tas saucās par dubultaklo pētījumu. Tādā veidā cenšas mazināt neobjektivitātes izraisītas novirzes rezultātos.

Ja medikaments M palīdzēja krietni lielākam cilvēku skaitam nekā placebo, to uzskata par efektīvu. Bet, ja medikamenta M rezultāti krasi neatšķiras no placebo rezultātiem, medikaments tiek uzskatīts par neefektīvu.

Gadījumos, kad neefektīvais medikaments tomēr palīdz justies labāk, runā par placebo efektu.

Kas ir placebo efekts?

Placebo efekts ir fenomens, kad lietojot placebo (fake zāles), cilvēkam novēro pozitīvas vai negatīvas izmaiņas veselības stāvoklī. Piemēram, mazinās simptomi vai parādās blaknes – slikta dūša, vemšana, caureja (lai gan placebo nesatur neko citu kā cukuru vai cieti). Efekts ir atkarīgs no tā, ko pats cilvēks sagaida no zālēm vai ārstēšanas procesa. Respektīvi, ja cilvēks tic, ka zāles palīdzēs, tad novēro pozitīvu efektu, bet, ja ir skeptiski vai negatīvi noskaņots, var novērot negatīvu efektu (nocebo efektu). Placebo efekts neietekmē slimību pašu par sevi, bet gan to, kā cilvēks to izjūt un uztver. Placebo efektu bieži novēro depresijas, sāpju, miega traucējumu gadījumā – stāvokļos, kur liela loma ir psihiskai komponentei.

Pāris vārdi par Evidence Based medicīnu

Vēl pavisam nesen dzīvojām laikos, kad medicīnā noteicošā loma bija autoritātēm – profesoriem, ekspertiem, slavenajiem ārstiem un zinātniekiem. Ja kāda lielā šiška kaut ko pateiktu, nevienam pat nerastos doma to apšaubīt. Jo, redz, „profesors teica!”. Un, ja jau profesors teica, tad tai jābūt taisnībai. Medicīnā liela nozīme bija ārsta statusam, pieredzei un subjektīvajam viedoklim. Un tikai pavisam nesen tas sāka mainīties.

Ideja par <uz pierādījumiem balstīto medicīnu> (Evidence based medicine) parādījās mazāk nekā pirms 30 gadiem. Idejas centrālā doma ir medicīnu balstīt uz pētījumiem, pierādījumiem, statistiku un zinātniskiem faktiem, nevis uz ārstu pieredzi, ekspertu intuīciju vai profesoru viedokļiem.

Arī profesors ir cilvēks, kas var kļūdīties, kam var būt savas intereses un kas var ticēt noteiktām lietām. Mūsdienās vairs nepietiek ar argumentu „viens ļoti pazīstams zinātnieks teica, ka…”

Kopš 1991. gada sākusies <uz pierādījumiem balstītas medicīnas> attīstība, un sāka veikt ļoti daudz pētījumu. Tomēr nepietiek arī ar argumentu „vienā pētījumā atrada, ka…”. Svarīgi ir tas, kas tas ir par pētījumu, kā tas tika veikts, cik daudz cilvēku piedalījās pētījumā, cik labs bija šī pētījuma dizains (runa nav par vizuālo dizainu), no kurienes nāca finansējums utt. un vai ir citi līdzīgi pētījumi, kuros izdevās iegūt līdzīgus rezultātus.

Pētījumi ir ļoti dažādi, tiem pastāv sava ticamības hierarhija. Lai pagaidām nesarežģītu lietas, pateikšu tikai to, ka gadījuma apraksts „cilvēks X izārstējās no audzēja, lietojot vielu A” nespēj konkurēt ar pētījumu, kurā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku, bet tikai 5 % novēroja stāvokļa uzlabošanos pēc vielas A lietošanas.

Kāpēc ārstiem ir skeptiska attieksme pret homeopātiju?

Lielākā daļa tradicionālās medicīnas ārstu smejas un joko par homeopātiju.

Kāpēc?

Apskatīsim homeopātijas principus:

Homeopātijas pamatlicējs Hānemanis apgalvoja: jo zemāka ir aktīvās vielas koncentrācija, jo izteiktāks esot medikamenta ārstnieciskais efekts.

Šīs apgalvojums nebija pamatots nedz ar aprēķiniem, nedz ar pētījumiem un ir pretrunā ar ķīmijas, bioķīmijas un farmakodinamikas principiem.

Kādā veidā medikamenti ietekmē procesus organismā?

Ja ļoti vienkāršoti, tad

ir aktīvās vielas molekulas un ir šūnu receptori.

Ja vielas molekula saistās ar savu attiecīgo receptoru, izpaužas noteikts efekts. To ir viegli iedomāties kā atslēgas un slēdzenes darbības principu.

Galvenais – lai rastos efekts, ir jābūt atslēgai, ko ielikt slēdzenē.

Iedomājies, ka tev ir 100 durvis, ko vajag atvērt, un 100 atslēgas, bet katru atslēgu var izmantot tikai vienu reizi. Loģiski, ka jo vairāk atslēgu tu izmantosi, jo vairāk durvju tu atvērsi, un jo lielāks būs efekts.

Homeopātija apgalvo, ka, jo mazāk atslēgu izmantosi, jo vairāk durvju atvērsi.

Kaut kā neloģiski, ne?

Kāpēc tā?

Hānemanis, kurš noformulēja homeopātijas principus, dzīvoja laikā, kad vēl nezināja ne par molekulām, ne par atomiem, kur nu vēl par šūnu receptoriem un atslēgas-slēdzenes principu bioķīmiskajos procesos. Tāpēc toreiz šīs atšķaidīšanas triks nešķita tik ļoti neloģisks. Un,, tā kā tolaik nezināja par molekulām, nezināja arī to, ka pastāv noteikta robeža, līdz kurai vielu var atšķaidīt, pirms tā zaudē savas īpašības. Homeopātiskajā ekvivalentā šī robeža atbilst 12C atšķaidījumam. Homeopātija savukārt strādā ar atšķaidījumiem 30C, 200C un pat lielākiem, jo Hānemanis ticēja, ka vielu var atšķaidīt līdz bezgalībai.

Paņemsim, piemēram, 200C šķīdumu. 200C nozīmē, ka atšķaidīšanas procesu „1 uz 100” atkārtoja 200 reizes. Tātad, aktīvā viela tika izšķīdināta attiecībā 1:100200. 100200ir skaitlis ar 400 nullēm. Problēma ir tāda, ka tik liels molekulu skaits nepastāv pat visā Visumā, nemaz nerunājot par mūsu planētu…

Daudzi preparāti ir tik ļoti atšķaidīti, ka tajos nepaliek pat viena aktīvās vielas molekula. Kā tad šie preparāti darbojas, ja tajos vairs nav aktīvās vielas?

Atceries, ka rakstīju par šķīduma sakratīšanu pēc katras atšķaidīšanas reizes?

Homeopātija balstās uz ticību, ka ūdenim (vai citam šķīdinātājam) piemīt atmiņa. Kad aktīvās vielas molekula nonāk kontaktā ar ūdeni, ūdens molekulas „iegaumē” aktīvās vielas īpašības un tādējādi pašas var darboties kā aktīvā viela. Tieši tāpēc katru reizi pēc atšķaidīšanas šķīdums ir riktīgi jāsakrata, lai pēc iespējas vairāk ūdens (vai cita šķīdinātāja) molekulu nonāktu kontaktā ar aktīvo vielu un iegūtu tās īpašības.

Par laimi mums visiem, nav pierādījumu, ka ūdenim būtu atmiņa. Ja tas tā tiešām būtu, mēs visi tik ilgi nedzīvotu, jo dzeršana būtu viena no bīstamākajām lietām pasaulē. Ūdens ir visur, tajā skaitā arī čuru un kaku sastāvā, un es personīgi ļoti negribētu, lai ūdens izrādītos tik ļaunatminīgs :D

Vēl viens homeopātijas princips, ko formulēja Hānemanis, ir līdzības princips – līdzīgs ārstē līdzīgu. Arī šīm principam nav nedz zinātniska skaidrojuma, nedz pierādījumu, ka tas tiešām darbojas un ir efektīvs.

Ja tā labi parakņātos informācijā, noskaidrotos, ka homeopātijas līdzības princips balstās uz senas un ļoti izplatītas māņticības – simpātiskās, imitācijas jeb homeopātiskās maģijas. Šī maģija mēģina ietekmēt lietas un parādības ar priekšmetiem, kas tiem līdzinās, jo starp tiem pastāvot enerģētiska saikne. Tā, piemēram, cilvēki senajos laikos uzskatīja, ka ar pankūku cepšanu Meteņos viņi piesauc sauli un dzen prom ziemu (jo pankūkas pēc savas formas un krāsas atgādina sauli). Cits piemērs ir vudū lelles – durot lellē adatas, varot ietekmēt cilvēku, ko šī lelle simbolizē.

Homeopāti gan oponē, ka līdzības princips tiek izmantots arī tradicionālajā medicīnā – vakcīnās. Lielos daudzumos infekciozs aģents izraisa slimību, savukārt mazos daudzumos (vakcīnā) slimību ārstē. Diemžēl šīs arguments neiztur kritiku.

Pirmkārt, vakcīnas neko neārstē. Vakcīnas ir domātas slimību prevencijai jeb profilaksei, tas ir, lai slimība nemaz neattīstītos. Otrkārt, atšķirībā no homeopātiskajiem preparātiem vakcīnām ir skaidrs darbības mehānisms – antigēna ievade organismā izraisa imūno atbildi un antivielu veidošanos, kas arī pasargā cilvēku no nopietnas slimības. Imūnās atbildes veidošanos var pārbaudīt un izmērīt, nosakot antivielu titru asinīs. Taču joprojām nav skaidrs, ko tieši homeopātiskas zāles dara organismā, jo homeopātisko zāļu būtība ir pretrunā ar ķīmijas, fizikas un termodinamikas likumiem.

Nav nekāda zinātniska skaidrojuma tam, kādā veidā preparāts, kas nesatur aktīvo vielu, var darboties kā zāles.

Nav pierādījumu idejai, ka vielas, kas izraisa simptomus, var tos pašus simptomus ārstēt, un nav skaidrs arī mehānisms, kādā veidā tas varētu notikt.

Nav zinātnisku pierādījumu tam, ka ūdenim ir atmiņa un ka tas spēj pārvērsties par zālēm.

Mūsdienu homeopātija pamatojas uz vairāk nekā 200 gadus veciem principiem, kas visu šo gadu garumā nav mainījušies, lai atbilstu modernajam priekšstatam par pasauli, cilvēka fizioloģiju un slimību rašanas mehānismiem. Pa šo laiku medicīna ir spērusi milzīgus soļus uz priekšu – tika atklātas antibiotikas, izdomātas vakcīnas, tika apkarotas daudzas nāvējošas slimības, pārstādīti orgāni, sekvenēts cilvēka genoms! Tikmēr homeopātija ir palikusi tur, kur bija 18. gadsimta beigās.

Homeopātijas piekritēji oponē, ka pastāv pētījumi, kas parāda, ka homeopātiskie preparāti IR efektīvi. Tomēr, kad sāk analizēt šos pētījumus, novēro interesantu likumsakarību – jo kvalitatīvāks ir pētījums, jo mazāka izrādās zāļu efektivitāte. Pētījumi ar labu dizainu un metodoloģiju parāda, ka homeopātiskie preparāti nav efektīvāki par placebo.

Pats par sevi pētījuma rezultāts vēl neko nenozīmē. Jāskatās, kas tas ir par pētījuma veidu, kāds bija tā dizains, cik cilvēku piedalījās, vai bija pieļautas atlases kļūdas, vai ir minimizēta pētnieku neobjektivitāte, no kurienes nāca finansējums.

Tāpēc pagaidām, kamēr ūdens atmiņa nav pierādīta un homeopātisko zāļu efektivitāte līdzinās placebo, homeopātija tiek pieskaitīta pie pseidozinātnēm.

Jāsaka tomēr, ka ne visiem ārstiem ir skeptiska attieksme pret homeopātiju. Ir ārsti, kas saviem pacientiem izraksta homeopātiskos preparātus, un ir arī daudz ārstu-homeopātu.

Kad tas paliek bīstami?

Pašas par sevi homeopātiskās zāles nav bīstamas, jo pēc savas būtības tās nav nekas cits kā cukura tabletes vai ūdens.

Principā, ja tu esi informēts par šo zāļu sastāvu, darbības mehānismu un efektivitāti, bet joprojām izvēlies lietot šos preparātus pumpu vai kārpu ārstēšanai, jo uzskati, ka tas tev palīdz, tad lieto. To sauc par informēto piekrišanu.

Homeopātiskās zāles kļūst bīstamas tad, kad tās sāk izmantot tādu nopietnu slimību ārstēšanai kā vēzis, difterija, pneimonija, HIV infekcija utt.

Tiek iztērēta nauda un pazaudēts laiks. Mūsdienās ļaundabīgs audzējs (tautas valodā vēzis) nav nekāds nāves spriedums (lielākoties atkarīgs, protams, no audzēja veida). Lielāko daļu audzēju var veiksmīgi ārstēt pirmajās stadijās, kamēr audzējs vēl nav izplatījies uz citiem orgāniem.

Bet kas notiek dzīvē? Piemēram, cilvēkam atrod ādas vēzi. Vēzis ir sākumstadijā, maziņš plankumiņš, ko var diezgan vienkārši ārstēt ķirurģiskā veidā (izgriezt). Cilvēkam ir bail no tik „radikālas” ārstēšanas metodes: „Vai tiešam obligāti jāgriež? Vai nevar to ārstēt kaut kā vienkāršāk, kaut ko pasmērēt?” Daļu no šiem cilvēkiem alternatīvās ārstēšanas meklējumi aizved līdz homeopātijai, kas piedāvā krietni vienkāršāku risinājumu. Vairākus gadus cilvēks lieto homeopātiskus preparātus un jūtas OK. Pa šo laiku audzējs aug dziļumā, izplatās uz blakusesošiem audiem un orgāniem, un tad vienā dienā cilvēks vairs nejūtas OK. Viņš nonāk slimnīcā, kur noskaidrojas, ka audzējs ir izplatījies arī uz attālajiem orgāniem (4. stadija) un izņemt to ķirurģiski vairs nav iespējams. Atlikušās ārstēšanas iespējas ir dārgas, smagas, un galvenais, ne tik efektīvas, kā tas būtu, ja audzējs tiktu ārstēts sākumstadijā.

Ko tradicionālā medicīna var mācīties no homeopātijas?

Un tomēr ir viena lieta, ko mēs, tradicionālās medicīnas ārsti, varam pārņemt no homeopātijas. Tas ir trešais homeopātijas princips, kurš arī padara homeopātiju tik ļoti pievilcīgu. Princips, kurš uzrunā daudzus cilvēkus, tajā skaitā arī mani.

„Ārstē nevis slimību, bet cilvēku”

Slimnieks, kas netiek uzklausīts pie parastā ārsta, jūtas sadzirdēts pie homeopāta, kas pajautā ne tikai „Kādas sūdzības? Kas Jums sāp?”, bet painteresējās arī par psiholoģisko stāvokli un pacientam velta krietni vairāk laika un uzmanības, nekā ar dzīvi neapmierināts ārsts poliklīnikā, kurš jau vizītes sākumā liek tev saprast, ka tu esi pēdējais, ko viņš grib redzēt savā dzīvē.

Paldies, ka izlasīji līdz pašām beigām! Ceru, ka pēc šī nenormāli garā raksta tev kļuva skaidrāks, kas ir homeopātija un kādas slimības ar to noteikti nevajadzētu ārstēt. Ja tev patīk tas, ko es daru, un tu gribi redzēt vairāk šādu rakstu, kļūsti par projekta sponsoru Patreonā. Ziedojot kaut vai tikai 1$ mēnesī tu kļūsti par šī projekta Patronu:

es ierakstīšu tavu vārdu sponsoru sarakstā;
tu saņemsi epasta paziņojumu katru reizi, kad būs pieejams jauns raksts, lai nepalaistu garām kādu interesantu tēmu.

Paldies viesiem tiem, kas jau atbalsta manu projektu Patreonā!
Šīs projekts turpina pastāvēt ar jūsu palīdzību! ^^

Informācijas avoti:

Indulis Purviņš, Santa Purviņa, "Praktiskā farmakoloģija", Ceturtais pārstrādātais un papildinātais izdevums; Zāļu infocentrs, Rīga, 2011. Lpp. 16, 17.

https://www.youtube.com/watch?v=8HslUzw35mc

https://www.drugs.com/article/placebo-effect.html

https://www.medicinenet.com/script/main/art.asp?articlekey=31481

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3263217/

https://www.britishhomeopathic.org/homeopathy/what-is-homeopathy/

http://www.curantur.lv/homeopatija/kas-ir-homeopatija/

http://www.homeopatija.lv/jautajumi

https://www.nhs.uk/conditions/homeopathy/

https://sciencebasedmedicine.org/reference/homeopathy/

https://nccih.nih.gov/health/homeopathy

https://www.england.nhs.uk/wp-content/uploads/2017/11/items-which-should-not-be-routinely-precscribed-in-pc-ccg-guidance.pdf

https://www.nelsons.net/en-us/footer/homeopathic-dilution

http://www.chemistry-blog.com/2012/04/12/homeopathy-science-or-sympathetic-magic/

http://www.homeopathichealing.org/x-c-and-m-the-alphabet-of-homeopathic-potency.html

https://www.homeowatch.org/basic/infinitesimals.html?fbclid=IwAR36H6U0gvEczsp7oRzHW-P9K84JXokDov_ZYFL1yie6WH92aK-CLiivvEI

http://www.txoptions.com/resources/education/principles-of-homeopathy/?fbclid=IwAR24kxEKhhhK-jm1Wqf98LEc1HjnhwHy1Zt-x-Lxiy9KjegejE6sXwTXiIU

Kā ārstēt gripu?

22. okt. 2018,

Ko nedarīt?

Nedzert antibiotikas

Lūdzu lūdzu lūdzu! Mēs to jau apspriedām agrāk, bet ja īsumā:

Gripa ir vīrusa infekcija. Antibiotikas darbojas pret baktērijām. Gripas vīruss nav baktērija, tāpēc antibiotikas nelīdzēs pret gripu!

Sīkāk par to vari izlasīt rakstā "Vai lietot antibiotikas pret saaukstēšanos?"

Neiet uz darbu

Vai uz skolu, vai uz universitāti. Vislabākais ir palikt mājās un ārstēties!

Kāpēc tas ir svarīgi? Pieņemsim, tev ir vienalga, ka tu inficēsi savus draugus, kolēģus, klientus, aizejot uz darbu slims. Bet ar šo rīcību tu nodari pāri ne tikai citiem, bet arī sev!

Gripas vīruss uzbrūk elpceļu epitēlijam un iznīcina to, tādēļ organismam būs jāveido jaunas elpceļu epitēlija šūnas, un tas prasīs enerģiju un resursus. Tajā pašā laikā, sabrūkot inficētajām šūnām, organismā pastiprināti veidojas toksiskas vielas, paaugstinās ķermeņa temperatūra, mainās asinsvadu sieniņu tonuss, asinsspiediens, pieaug slodze uz sirdi.

Organismam slimības laikā iet ļoti grūti, tāpēc ļauj viņam mierīgi veseļoties. Paliec mājās.

Ko darīt?

Daudz gulēt un atpūsties

To jau daļēji izrunājām sadaļā par neiešanu uz darbu.

Protams šīs ieteikums nav jāuztver pārāk burtiski – nav jāspiež sevi gulēt, kad gulēt nemaz negribās. Režīms ir atkarīgs tikai no pašsajūtas, bet ja jūties vājš, nav spēka, un gribās gulēt, neforsē sevi, paliec gultā un atpūties!

Dzert daudz šķidruma.

Jebkāda šķidruma: ūdeni, sulu, tēju, kolu, kompotu. Vienalga! Bet tikai ne alkoholu.

Gripas laikā ķermeņa temperatūra ceļas līdz 39-40°C un organisms pastiprināti zaudē šķidrumu svīstot. Šķidruma daudzums ir jāatjauno. Pie tam, gripas vīrusa darbības rezultātā organismā pastiprināti veidojas un uzkrājas toksiskas vielas un šūnu sabrukšanas produkti. Šķidrums palīdzēs izskalot ārā šīs kaitīgās vielas.

Atvieglot simptomus

Vispārēji vesela cilvēka organisms (bez hroniskām slimībām vai imūnā deficīta) pats spēj tikt galā ar gripas vīrusu ar imūnās sistēmas palīdzību. Ķermeņa temperatūras paaugstināšana ir viens no veidiem, kā organisms cīnās ar infekciju. Temperatūru līdz 38,5°C nevajadzētu mazināt, bet ja tā paceļas augstāk, var iedzert paracetamolu vai ibuprofēnu.

Atceries, ka paracetamols lielos daudzumos negatīvi ietekmē aknas, bet ibuprofēns tukšā dūšā – kuņģi. Centies nelietot šīs zāles lieko reizi, bet tikai nepieciešamības gadījumā.

Sākumā var mēģināt mazināt temperatūru bez medikamentu palīdzības – remdena ūdens kompreses uz pieres, norīvēšana ar ūdeni (agrāk plaši praktizēja norīvēšanu ar spirtu, bet efekts ir tas pats, ka norīvējot ar ūdeni, tāpēc, lai neelpotu alkohola tvaikus, labāk pielietot ūdeni). Tomēr ja temperatūra turpina kāpt uz augšu, nav jābaidās iedzert zāles.

Paracetamols efektīvāk darbojas pret drudzi, bet ibuprofēns labāk palīdzēs pret sāpēm.

N.B.!! Atceries, ka bērniem līdz 16 gadu vecumam nedrīkst dot aspirīnu drudža un vīrusinfekcijas gadījumā!

Stāsts par rimantadīnu un neiraminidāžu inhibitoriem

Sāksim ar neiraminidāžu inhibitoriem. Kas tie tādi ir?

Neiraminidāze ir proteīns, kas atrodas uz gripas vīrusa virsmas. Tas nodrošina vīrusa izkļūšanu ārā no inficētās šūnas, kad vīruss ir pabeidzis vairoties un ir gatavs pamest šūnu, lai inficētu nākamās.

Inhibitors ir viela, kas kavē, bremzē kādu procesu.

Tātad neiraminidāžu inhibitori ir zāles, kas kavē neiraminidāžu darbību, un traucē gripas vīrusa izkļūšanu ārā no šūnas. Vīruss iekļūst šūnas iekšā, savairojas, bet saražotās vīrusu kopijas paliek ieslodzītas inficētās šūnas iekšā. Vēlāk imūnās šūnas atrod un iznīcina šīs inficētās šūnas kopā ar visiem vīrusiem, tādējādi vīrusa izplatīšanās organismā tiek apturēta. Gudri, vai ne?

No neiraminidāžu inhibitoriem ir pieejami divi preparāti - Oseltamivir (Tamiflu) un Zanamivir (Relenza).

Oseltamivirs ir perorālais preparats – to uzņem caur muti. Zanamivirs ir inhalējamais pulveris, līdzīgi astmas inhalatoram.

Šie medikamenti darbojas tieši pret gripas vīrusu un tie jāsāk lietot pēc iespējas ātrāk pēc pirmo gripas simptomu parādīšanās. Vislabāk pirmajās 12 stundās no simptomu parādīšanas brīža. Bet galvenais ne vēlāk par 36-48 stundām, jo tad šo medikamentu efektivitāte zūd. Tas ir loģiski, jo šie preparāti palīdz apturēt vīrusa izplatīšanos organismā, līdz ar to, nav jēgas tos lietot, kad vīruss jau ir paspējis izplatīties un nodarīt lielu kaitējumu organismam.

Ja lietoti pareizi, neiraminidāžu inhibitori palīdz samazināt

slimības ilgumu (vidēji par 3 dienām, ja uzsāk lietot pirmajās 12 stundās, un aptuveni par 1 dienu, ja terapiju uzsāk pirmajās 36-48 stundās)
simptomu smagumu
risku, ka pēc gripas attīstīsies sarežģījumi (pneimonija, bronhīts, deguna blakusdobumu iekaisums u.c.)
hospitalizācijas un nāves risku.

Vai šie preparāti ir jālieto obligāti visiem? Nē.

Kā jau teicu, cilvēks bez hroniskām slimībām vai imūnā deficīta spēj veiksmīgi izveseļoties paša spēkiem.

Šie medikamenti ir vairāk ieteicami tieši tā saucamām riska grupām:

cilvēkiem, kas ir vecāki par 65 gadiem
cilvēkiem ar hroniskām slimībām (astma*, sirds un asinsvadu slimības, cukura diabēts un citas vielmaiņas slimības)
bērniem
grūtniecēm

*Ja tev ir astma, vari lietot Oseltamiviru (Tamiflu), bet ne Zanamiviru (Relenza)

Zanamivirs nav ieteicams bērniem, kas ir jaunāki par 5 gadiem, savukārt Oseltamiviru var dot bērniem no 1 gada vecuma.

Neiraminidāžu inhibitorus var izmantot arī gripas "avārijas profilaksei", kad pastāv liela varbūtība, ka tevi aplipināja gripas slimnieks (apklepoja vai apšķaudīja).

Pirms pirksi un lietosi šos medikamentus, neaizmirsti pakonsultēties ar savu ģimenes ārstu, jo ir ļoti daudz nianšu, kas ietekmē medikamenta izvēli (veselības stāvoklis, hronsikās slimības, lietotie medikamenti). Neaizmirsti, ka Latvijā darbojas arī bezmaksas ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis 66016001, kur var zvanīt ārpus darba stundām. Veselības ministrijas mājaslapā var izlasīt detalizētu informāciju par ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni.

Un kā ir ar rimantadīnu?

Nav jēgas. Tas ir efektīvs tikai pret A gripas vīrusiem, bet kopš 2005-2006 gada cirkulējošiem A tipa gripas vīrusiem ir novērojama rezistence pret rimantadīnu un viņa brāli amantadīnu. Citiem vārdiem sākot, rimantadīns uz mūsdienu A gripas vīrusu vairs neiedarbojas, tam nav nekāda efekta.

Stāsts par C vitamīnu

Lai arī atsevišķos pētījumos parādās dati par to, ka C vitamīns lielos daudzumos spēj atvieglot simptomus un samazināt slimības ilgumu, pārliecinošu pierādījumu C vitamīna efektivitātei gripas ārstēšanas gadījumā nav.

Par nespecifisku profilaksi

Pirms runāsim par to, ko darīt un ko nedarīt, atsauksim atmiņā, kā izplatās gripas vīruss.

Gripas vīruss, tāpat kā saaukstēšanās ierosinātāji (rinovīruss & co), izplatās gaisa-pilienu, ka arī kontaktceļā, caur inficētajiem sadzīves priekšmetiem.

Infekciju izplata ar gripu slims cilvēks. Slimniekam runājot, klepojot un šķaudot, gripas vīruss nonāk apkārtējā vidē. Sīkāki pilieni aerosola veidā lidinās apkārt, kamēr tos neieelpos kāds cits cilvēks. Lielāki pilieni nolaižas uz dažādām virsmām, kur saglabājas vairākas stundas. Bez tā, slimnieks var izplatīt vīrusu, pieskaroties dažādiem priekšmetiem un virsmām ar rokām, ko nav nomazgājis uzreiz pēc klepošanas, šķaudīšanas vai deguna izšņaukšanas.

Vīruss iekļūst organismā caur mutes, deguna un acu gļotādu. Cilvēks inficējas, ieelpojot gaisu, kas satur gripas vīrusu, vai arī pieskaroties virsmām, uz kurām atrodas vīruss, un tad aiztiekot savu degunu, muti vai acis. Respektīvi, jebkāds kontakts ar slima cilvēka deguna un rīkles sekrētiem, neatkarīgi no tā, vai tas bija tiešs vai netiešs, draud ar inficēšanos.

Ko nedarīt?

Neiet uz publiskām vietām

Labi, nebūšu tik kategoriska. Iet var, bet pēc iespējas jāizvairās no publisku vietu un masu pasākumu apmeklēšanas gripas epidēmijas laikā.

Koncerti, kinoteātri, lekcijas, bibliotēkas, sporta zāles, sabiedriskais transports un poliklīnikas – centies neapmeklēt šīs vietas lieko reizi, ja ir izsludināta gripas epidēmija. Es saprotu, ka atteikties no sabiedriskā transporta būtu grūti, īpaši ja nav alternatīvā pārvietošanas veida, bet gājienu uz kino gan var pārcelt uz vēlāku laiku.

Ko darīt?

Mazgāt rokas

Bieži. Ar ziepēm. Un īpaši pēc publisku vietu apmeklēšanās. Obligāti nomazgā rokas pēc sabiedriskā transporta!

Ja aizej uz kādu publisku vietu/pasākumu gripas sezonas laikā, nepieskaries acīm, degunam, mutei pirms esi nomazgājis rokas. Mazgā rokas pirms ēšanas ne tikai mājās, bet arī aizejot uz kafejnīcu, brančotavu vai ēdnīcu.

Var lietot roku dezinfektantus (uz spirta bāzes) un speciālus dezinfektantus virsmu notīrīšanai (piemēram, lai notīrītu savu biroja galdu pirms un pēc darba).

Lietas un priekšmeti, pēc kuru aiztikšanas ļoti ieteicams nomazgāt rokas.

skaidrā nauda
mobīlais telefons
ofisa darba galds, datorpele, klaviatūra
lifta pogas
ieejas durvju rokturi
gaismas slēdzis
koplietošanas priekšmeti darbā (pildspalvas, printeris, mikroviļņu krāsns, ledusskapja rokturis, trauki)
sabiedriskā transporta sēdekļi un rokturi (!)

Mitrināt gaisu telpās

Tas samazina vīrusu daudzumu gaisā. Rudens-ziemas sezonā, kad ārā ir auksts laiks un tiek pieslēgta apkure, gaiss telpās paliek sauss. Sausajā gaisā vīrusu saturošie pilieni lidinās daudz ilgāk, nekā mitrajā gaisā.

Vēdināt telpas

Bieži un regulāri. Jā, varbūt ārā ir auksti, un negribās laist istabā auksto gaisu, tomēr vēdināšana, tāpat kā gaisa mitrināšana, palīdz samazināt vīrusa koncentrāciju telpas gaisā.

Līdz ar šo beidzas mūsu saruna par gripu! Mums priekšā vēl ir ļoti daudz tēmu par ko runāt! HIV, homeopātija, citas vakcīnas! Ja tev patīk tas, ko es daru, un tu gribi redzēt vairāk šādu rakstu, kļūsti par projekta sponsoru Patreonā. Ziedojot kaut vai tikai 1$ mēnesī tu kļūsti par šī projekta Patronu:

es ierakstīšu tavu vārdu sponsoru sarakstā;
tu saņemsi epasta paziņojumu katru reizi, kad būs pieejams jauns raksts, lai nepalaistu garām kādu interesantu tēmu.

Paldies viesiem maniem foršajiem Patroniem, kas jau atbalsta manu projektu Patreonā! Šīs projekts turpina pastāvēt ar jūsu palīdzību!

Informācijas avoti:
https://www.webmd.com/drugs/2/drug-11597/rimantadine-oral/details
https://www.cochrane.org/CD000980/ARI_vitamin-c-for-preventing-and-treating-the-common-cold
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC6057395/
http://arsts.lv/jaunumi/par-kermena-temperaturu-un-ka-samazinat
https://www.spkc.gov.lv/lv/tavai-veselibai/infekcijas-slimibas/gripa
https://apteka.lv/show-instrukcija-cena-pirkt-buy-price-annotation.php?id=1063&Linkid=4498&Lang=LV
http://www.vm.gov.lv/lv/tava_veseliba/gimenes_arsti/gimenes_arstu_konsultativais_talrunis_66016001/
https://www.mayoclinic.org/diseases-conditions/reyes-syndrome/symptoms-causes/syc-20377255
http://www.medsafe.govt.nz/profs/PUArticles/December2015/UseOfAspirinInChildren.htm
https://medicine.lv/raksti/aspirin-500-mg-tabletes

Vai vakcinēties pret gripu?

16. okt. 2018,

Gripas vakcīna ir ļoti slidena tēma. Katru gadu internetu forumos un komentāros zem rakstiem uzvirmo diskusijas par to, vai ir jēga vakcinēties pret gripu? Šajā rakstā es savācu un apkopoju informāciju par gripas vakcīnu – ko tā satur, kā tā darbojas, kāpēc saslimst drīz pēc vakcinācijas un kāpēc ārsti tik ļoti grib, lai cilvēki vakcinējas.

Gripas vakcīna

Pastāv divu veidu gripas vakcīnas:

pote
nazālā spreja vakcīna

Nazālā spreja vakcīna satur dzīvu novājinātu vīrusu. Tā ir mazāk izplatīta, jo neder noteiktām cilvēku grupām.

Šajā rakstā runāšu tieši par gripas poti.

Pote ir nedzīva inaktivēta vakcīna, kas satur tikai gripas vīrusa virsmas proteīnus (hemaglutinīnus un neiraminidāzes).

Kad šie proteīni tiek ievadīti organismā ar poti, tiek simulēta vīrusa iekļūšana organismā, ar tādu atšķirību, ka paši par sevi šie proteīni nespēj izraisīt slimību. Tie stimulē antivielu* produkciju un sagatavo imūno sistēmu, lai īstās infekcijas gadījumā tā varētu reaģēt ātri un efektīvi. Gripas pote nesatur dzīvu vīrusu, un tādēļ nespēj izraisīt slimību. Vīrusa slimība attīstās tikai tad, kad šūnā iekļūst vīrusa ģenētiskais materiāls, bet tā kā pote nesatur ģenētisko materiālu, bet tikai vīrusa virsmas proteīnus, tā nevar kalpot par infekcijas avotu.

*Antiviela - organisma izstrādātā "viela", kas tiek producēta specifiski pret antigēnu**. Antivielas izstrādā imūnās sistēmas šūnas (precīzāk B limfocītu apgreidotā forma - plazmas šūnas)

**Antigēns (antivielu ģenerators) - ir viela, ko organisms uzskata par svešu, un kas spej ierosināt organisma imūno atbildi, antivielu izstrādi. Antigēni ir, piemēram, baktēriju vai vīrusu proteīni, alerģēni, un pat paša organisma molekulas (autoimūno slimību gadījumā)

Antivielas specifiski saistās ar antigēnu, piemēram, antiviela pret vīrusa proteīnu H1 saistās tikai ar proteīnu H1 un ne ar ko citu.

Kas notiek, ja organisms sastopas ar jau zināmu vīrusu, pret kuru tas ir paspējis izstrādāt antivielas?

Imūnā sistēma atpazīst vīrusu pēc virsmas proteīniem. Imūno šūnu izstrādātās antivielas specifiski nosedz vīrusa virsmas proteīnus, neļaujot tam piesaistīties šūnai un tādējādi neitralizējot vīrusu. Diemžēl gripas vīruss nav tik vienkārš ienaidnieks, kā mums gribētos. Tas ir nestabīls un bieži mutē. Mutāciju rezultātā mainās virsmas proteīni, un imūnā sistēma vairs nespēj laicīgi atpazīt un neitralizēt vīrusu. Šī iemesla dēļ iepriekšējo gadu imunitāte kļūst neefektīva, un ar gripu var slimot katru gadu no jauna. Tas arī ir iemesls, kāpēc gripas vakcīnas sastāvs katru gadu tiek mainīts.

Pret gripu ir pieejamas trīs un četrvalentās vakcīnas:

Trīsvalentā vakcīna satur trīs gripas vīrusu virsmas proteīnus: 2 A tipa un 1 B tipa gripas vīrusi
Četrvalentā - četru gripas vīrusu virsmas proteīnus: 2 A un 2 B tipa gripas vīrusi. Tātad, trīsvalentās vakcīnas vīrusu komplektam nāk klāt vēl viens B gripas vīruss

Ja nesaproti, par kādām A un B gripām šeit tiek runāts, sākumā izlasi īsu ievadu par gripas vīrusu.

Trīs vai četri vīrusi ir ļoti maz, bet labi, ka pastāv krusteniskā imunitāte.

Kas ir krusteniskā imunitāte:

Pieņemsim, Sems (kāds random cilvēks) vakcīnējas pret gripas vīrusu AH1N1, kas satur vīrusa proteīnus H1 un N1. Pēc vakcīnācijas Semam organismā izveidojas antivielas pret H1 un N1. Vēlāk Sems inficējas ar gripu AH5N1, kurai uz virsmas ir tas pats proteīns N1, kā gripai AH1N1. Un tā kā Semam asinīs pēc vakcinācijas ir antivielas pret N1 proteīnu, tās daļēji neitralizēs vīrusu AH5N1, lai arī tas nebija vīruss pret ko Sems bija sapotējies. Pateicoties krusteniskai imunitātei Sems vai nu nesaslims , vai slimos ne tik smagi, kā varētu, ja nebūtu vakcinējies vispār.

Uz doto brīdi (2018. gada oktobris) krusteniskā imunitāte pret gripas vīrusu tiek aktīvi pētīta, jo tā dod cerības izveidot vakcīnu, kas nosegtu ja ne visus, tad lielāko daļu cirkulējošo gripas vīrusu.

Bet pagaidām mūsu arsenālā ir vakcīnas, kas nodrošina aizsardzību tikai pret dažiem gripas vīrusiem.

Kā nosaka, kurus gripas vīrusa tipus iekļaut vakcīnā?

Sakarā ar to, ka gripas vīruss visu laiku mainās un mutē, vakcīnas sastāvs tiek pārskatīts katru gadu. Ar vakcīnas sastāvu es šeit domāju tieši gripas vīrusu tipus, kuru proteīni tiek iekļauti vakcīnā.

Bet kā nosaka, kurus vīrusus iekļaus un kurus nē, un kas ar to visu nodarbojas?

Pasaulē ir izveidota starptautiska gripas novērošanas sistēma, kas nepārtraukti vāc un analizē informāciju par cirkulējošiem gripas vīrusa tipiem, to izplatību un izraisīto slimību smagumu.

Nacionālie gripas centri (NIC - National Influenza centers), kas atrodas vairāk nekā 100 dažādās valstīs visā pasaulē, nepārtraukti vāc gripas vīrusu paraugus no pacientiem, katrs savā valstī. Tie veic sākotnējo datu analīzi un izvēlas reprezentējošos gripas vīrusu tipus. Šie paraugi un no tiem izolētie vīrusi no NICiem tālāk tiek nosūtīti uz vienu no pieciem PVO* kolaborācijas centriem (WHO Collaboration centers), kas atrodas:

Atlantā, Džordžijā, ASV

Londonā, Lielbritānijā

Melburnā, Austrālijā

Tokijā, Japānā

Pekīnā, Ķīnā

PVO kolaborācijas centros veic detalizētu vīrusu antigēno un ģenētisko analīzi. Šīs analīzes rezultāti veido pamatu PVO rekomendācijām par to, kādus gripas vīrusu tipus iekļaut vakcīnā nākamai sezonai.

Divas reizes gadā (februārī Ziemeļu puslodei un septembrī Dienvidu puslodei) PVO organizē sapulces ar kolaborācijas centru un laboratoriju direktoriem un citiem sadarbības partneriem, un pieņem lēmumu par to, kurus vīrusu tipus iekļaut vakcīnā nākamai gripas sezonai.

Viens no NICiem atrodas arī pie mums Latvijā, Rīgā, Infektoloģijas centrā (LICā). Te ir, piemēram, mūsu Nacionālās mikrobioloģijas references laboratorijas mājaslapa (tas ir tas Latvijas NIC).

Visu gadu viņi vāc gripas vīrusu paraugus no slimniekiem Latvijā, izdara sākotnējo analīzi un tālāk pārsūta reprezentējošos paraugus uz Londonu, kur notiek jau advancētākā vīrusu analīze.

* PVO - Pasaules Veselības organizācija

Kam būtu jāvakcinējās?

Katram cilvēkam pašam ir jāpieņem lēmums par to, vai potēsies pret gripu. Tomēr ir noteiktas cilvēku grupas, kam gripas pote būtu ļoti ieteicama. Tās ir tā saucamās riska grupas, kam gripa var noritēt smagi un kam pastāv liela iespēja, ka attīstīsies nopietni sarežģījumi pēc gripas:

cilvēki, kas ir vecāki par 65 gadiem. Šajā vecuma grupā novērojama visaugstākā mirstība gripas epidēmiju laikā. Tas ir saistīts, pirmkārt, ar to, ka veca gadagājuma cilvēkiem bieži vien ir vairākas hroniskas slimības, kas saasinās gripas infekcijas laikā, un, otrkārt, vecāki cilvēki ir vairāk pakļauti dažādu vitamīnu un minerālvielu deficītam, kas kopā ar hroniskām slimībām un citiem faktoriem negatīvi ietekmē viņu imūnās sistēmas spēju pretoties infekcijām.
bērni, kas ir jaunāki par 5 gadiem;
grūtnieces un sievietes, kas plāno grūtniecību, kas iekrīt gripas sezonas laikā;
cilvēki ar hroniskām plaušu, sirds asinsvadu, vielmaiņas, aknu, nieru, hematoloģiskām slimībām;
cilvēki ar novājinātu imūno sistēmu, tajā skaitā cilvēki pēc orgānu transplantācijas, tie, kas lieto imūnsupresīvus medikamentus (zāles, kas nomāc imūnās sistēmas darbību), cilvēki, kam ir kāda autoimūnā slimība (gripa var saasināt autoimūno slimību)
cilvēki ar lieko svaru, kam ĶMI ≥ 40 kg/m2;
cilvēki, kas plāno operācijas vai ārstēšanos stacionāros gripas sezonas laikā;
medicīnas personāls un sociālie darbinieki;
ieteicams vakcinēties arī tiem, kas dzīvo ar cilvēkiem, kas pieder pie augstāk minētajām riska grupām;

Vislielākās bažas ārstiem raisa nevis pati gripa, bet gan sarežģījumi (komplikācijas), ko tā izraisa.

Bieži vien šīs komplikācijas ir smagas un var novest pie hospitalizācijas vai nāves.

Kādas ir biežākās gripas komplikācijas?

Pati biežākā komplikācija ir pneimonija.

Pneimoniju jeb plaušu karsoni var izraisīt gan pats gripas vīruss gan baktērijas, kas pievienojas klāt sākotnējai vīrusinfekcijai. Pneimonija nav nekas jautrs, jo cieš orgāns, kas nodrošina elpošanu, gāzu apmaiņu. Slimniekam trūkst skābekļa, tā daudzums asinīs samazinās, audi un orgāni nesaņem to pietiekošā daudzumā, un cieš no skābekļa trūkuma. Lupas, pirkstgali un deguns paliek zilgani skābekļa trūkuma dēļ. Šim visam pievieno klāt +40°C temperatūru un svīšanu, pretīgas substances izklepošanu, sāpes krūškurvī, elpas trūkumu un nogurumu.

Citas biežas komplikācijas ir bronhīts, vidusauss iekaisums, sinusīts (deguna blakusdobumu iekaisums).

Miokardīts (sirds muskuļa iekaisums) izpaužas ar strauji progresējošu sirds mazspēju (sirds vairs nespēj pildīt savu funkciju - sarauties un pumpēt asinis) un aritmijām (sirds saraujas neritmiski, un tas nav normāli). Šīs lietas ir ļoti bīstamas, un var beigties ar slimnīcu vai pēkšņu nāvi arī vispārēji veseliem cilvēkiem bez iepriekšējām sirds slimībām .

Nedaudz retākas, bet tomēr iespējamas komplikācijas ir nieru mazspēja, encefalīts (galvas smadzeņu iekaisums), miozīts (muskuļu iekaisums, ko var pavadīt muskuļškiedru destrukcija).

Gripa saasina hroniskas saslimšanas, piemēram, astmu, cukura diabetu, sirds slimības, hronisku nieru slimību un citas.

Kad vakcinēties?

Vislabāk vakcinēties rudens sākumā, pirms sākās gripas epidēmija

Protams, var vakcinēties arī epidēmijas laikā. Epidēmija ilgst vairākas nedēļas un tīri teorētiski organisms var paspēt izstrādāt antivielas.

Atceries, ka vakcīna nepasargā no slimības uzreiz pēc injekcijas! Ir nepieciešamas vismaz 10-14 dienas, lai izveidojas antivielas (imunitāte).

"Sapotējos un pēc dažām dienām saslimu ar gripu"

Mēdz gadīties, ka cilvēks saslimst drīz pēc potes ievadīšanas. Tam var būt vairāki skaidrojumi:

Reakcija uz vakcīnu. Ir iespējama paaugstināta temperatūra un slikta pašsajūta drīz pēc vakcinācijas. Dūriena vietā var būt sāpes, apsārtums, pietūkums. Tas ir pilnīgi normāli – organisms reaģē uz svešas vielas ievadi. Šī reakcija ilgs 2-3 dienas un pāries pati par sevi.
Saaukstēšanās vai cita ARVI. Gripas pote nepasargā no saaukstēšanās vai citām akūtām respiratorām vīrusinfekcijām. Tās ir dažādas slimības ar dažādiem ierosinātājiem!
Sapotējies infekcijas inkubācijas laikā. Pirms vakcinācijas ārsts pajautā, vai neesi slims un savakcinē tikai tad, ja jūties vesels. Tomēr var gadīties, ka inficējies kaut kad pirms pāris dienām, aizej savakcinēties infekcijas inkubācijas laikā, kad vēl jūties labi, bet pēc dažām dienām parādās pirmie slimības simptomi. Ko šeit var pateikt? Bad timing... Tā var būt gan gripa, gan saaukstēšanās, gan kāda cita akūta elpceļu vīrusinfekcija.
Nepaveicās - tā ir gripa. Esi sapotējies pret vienu gripas tipu, bet saslimi ar kādu citu. Ir pieejamas trīs un četrvalentās vakcīnas. Tomēr gripas vīrusu tipu ir daudz vairāk nekā četri. Vakcīnās tiek iekļauti tie vīrusu tipi, kuri pēc PVO prognozēm visplašāk cirkulēs jaunajā gripas sezonā. Bet var gadīties saslimt ar vīrusu, kas nebija iekļauts vakcīnā. Pie tam gripas vīrusam ir tendence mutēt un tas var mainīties pat pašas epidēmijas laikā (bet tas gan notiek reti). Jep, gripas vīruss ir diezgan viltīgs pretinieks. Tomēr nevajag aizmirst par krustenisko imunitāti – ja sapotējies un saslimi, visdrīzāk slimība noritēs vieglāk un bez komplikācijām.
Inficējies pirms izveidojās imunitāte. Vakcīna nesāk darboties uzreiz pēc injekcijas, tās efekts parādās vismaz pēc 10-14 dienām, jo ir nepieciešams laiks, lai izveidojas antivielas, kas nodrošinās imunitāti. Šī iemesla dēļ labāk vakcinēties pirms sākās gripas epidēmija, kad visi tev apkārt aktīvi izdala vīrusu klepojot un šķaudot.

Pāris vārdi par kolektīvo imunitāti.

Sabiedrībā ir cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ nevar vakcinēties paši (piemēram, cilvēkam ir alerģija uz gripas poti vai ir kontrindikācijas veselības stāvokļa dēļ) un viņi ir atkarīgi no apkārtējo cilvēku imunitātes. Infekcijas slimība izplatās no slima cilvēka veseliem. Jo vairāk cilvēku populacijā ir imūni (vakcinēti) pret slimību X, jo mazāka varbūtība, ka ar šo slimību inficēsies tie, kas nevar vakcinēties veselības stāvokļa dēļ.

Pāris vārdi par izmaksām

Trīsvalentā gripas vakcīna maksā ap 7 EUR, četrvalentā - ap 12 EUR.

Izmaksas saslimšanas gadījumā:

kāvētas darba dienas
medikamentu iegāde gripas ārstešanai
izmaksas hospitalizācijas gadījumā
izmaksas hronisku slimību saasinājuma gadījumā
izmaksas letāla iznākuma gadījuma (nemaksāsi pats..)

Paldies, ka izlasīji līdz galam! Potēties vai nepotēties pret gripu ir pilnīgi tava izvēle. Tagad tev ir informācija un tu vari pieņemt lēmumu.

Nākamajā rakstā runāsim par ārstēšanās iespējām gripas slimības gadījumā, ka arī par nespecifisku (ne-vakcīnas) profilaksi. Ja tev patīk ko es daru un tu gribi redzēt vairāk šādu rakstu, kļūsti par projekta sponsoru Patreonā. Ziedojot kaut vai tikai 1$ mēnesī tu kļūsti par šī projekta Patronu:

es ierakstīšu tavu vārdu sponsoru sarakstā;
tu saņemsi epasta paziņojumu katru reizi, kad būs pieejams jauns raksts, lai nepalaistu garām kādu interesantu tēmu.

Paldies tiem foršajiem cilvēkiem, kas jau atbalsta manu projektu Patreonā! Šīs projekts pastāv pateicoties jums!

Informācijas avoti:
http://flunewseurope.org/
http://www.dynamed.com/topics/dmp~AN~T435301/Influenza-in-adults
https://www.spkc.gov.lv/lv/tavai-veselibai/infekcijas-slimibas/gripa/monitorings
https://www.spkc.gov.lv/lv/tavai-veselibai/infekcijas-slimibas/gripa/iedzivotajiem
https://www.spkc.gov.lv/lv/tavai-veselibai/infekcijas-slimibas/gripa/veselibas-aprupes-specialistie
https://www.spkc.gov.lv/lv/tavai-veselibai/infekcijas-slimibas/gripa
http://flunewseurope.org/
https://www.spkc.gov.lv/upload/Vakcinacija/V%C4%93stules%20%C4%81rstiem/par_riska_grupu_valcinaciju_ga__16.11.2017..pdf
https://www.cdc.gov/flu/protect/vaccine/how-fluvaccine-made.htm
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2129851/
https://www.bmj.com/content/356/bmj.j629 http://www.who.int/influenza/gisrs_laboratory/national_influenza_centres/en/ http://www.who.int/influenza/gisrs_laboratory/national_influenza_centres/list/en/
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/21087110
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4411649/
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4107950/
https://www.cdc.gov/flu/about/qa/misconceptions.htm
https://emedicine.medscape.com/article/156330-overview
https://www.cdc.gov/flu/consumer/symptoms.htm

Video:
https://www.youtube.com/watch?v=l5bUV666amA
https://www.youtube.com/watch?v=tjGGxA7AF9E

Video, kā tiek ražotas vakcīnas (Sanofi):
https://www.youtube.com/watch?v=6_OHZh7YldA
https://www.youtube.com/watch?v=JQZetverqPo

Īsi par gripas vīrusu

4. okt. 2018,

Kas ir gripa?

Gripa ir akūta, ļoti lipīga vīrusu infekcijas slimība, kas skar elpceļus:

Citi vīrusi, kas skar elpceļus ir:

Paragripas vīruss
Rinovīruss (biežākais saaukstēšanas ierosinātājs)
Adenovīruss
Respiratori sincitiālais vīruss
Koronavīruss

un citi. Respektīvi, visi šie vīrusi izraisa slimības, kas izpaužas ar līdzīgiem simptomiem: klepu, kakla sāpēm, iesnām, paaugstinātu temperatūru.

Gripa vai saaukstēšanās?

Gripu bieži jauc ar saaukstēšanos, un tautā šos divus vārdus mēdz lietot kā sinonīmus. Tomēr gripa un saausktēšanās nav viens un tas pats, tās ir divas pilnīgi dažādas slimības, ar atšķirīgiem ierosinātājiem, slimības izpausmēm un gaitu.

Saaukstēšanās parasti ir vieglāka par gripu un sākās pakāpeniski. Saaukstēšanās laikā dominē tieši elpceļu simptomi: iesnas, klepus, sāpes kaklā, apgrutināta elpošana. Var būt paaugstināta ķermeņa temperatūra, kas, tomēr, ir vairāk raksturīga bērniem, īpaši pirmsskolas vecumā, bet nedaudz paagustināta temperatūra var būt arī pieaugušajiem.

Savukārt gripai ir raksturīgs pēkšņs slimības sākums. Dažreiz slimnieks var nosaukt precīzu laiku, kad ir sajūties slims. Gripas gadījumā dominē tieši vispārējie simptomi: paaugstinātā temperatūra un drebuļi, nespēks, galvassāpes, sāpes acābolos un muskuļos ("kaulu laušana"). Šie simptomi slimniekam sagādā daudz vairāk diskmforta nekā sauss klepus, kakla sāpes vai iesnas. 

Temperatūra ceļas ļoti strauji līdz 37,8-40°C 12 stundu laikā no brīža, kad parādījās pirmie slimības simptomi. Nākamajā dienā temperatūra parasti samazinās par ~0,5-1°C.

Gripas vīruss

Uz doto brīdi (2018. gads) ir zināmi četri gripas vīrusa tipi: A, B, C un D

A un B ir dominējošie tipi, kas plaši cirkulē katru gadu. Ar D tipu cilvēki neslimo.

C tips ir maz izplatīts. Izraisa vieglu saslimšanu, neizraisa sezonālas epidēmijas.

B tips izraisa salīdzinoši vieglas gripas formas. Izraisa sezonālās slimības, bet ne pandēmijas*.

A tips ir tas, no kura parasti baidās. Izraisa gan sezonālas slimības, gan pandēmijas*.

* pandēmija nozīmē slimības ļoti plašu izplatību, piemēram, vairākos kontinentos vai pat visā pasaulē.

A tipa gripas vīruss tiek klasificēts pēc proteīniem, kas atrodas uz tā virsmas:

H (vai HA) - Hemaglutinīns

N (vai NA) - Neiraminidāze

Šie divi štrunti palīdz vīrusam iekļūt šūnā un izkļūt ārā no tās, pēc tā, kad vīruss ir savairojies.

Tātad saīsinājums AH1N1 nozīmē, ka tā ir A tipa gripa ar Hemaglutinīnu 1 un Neiraminidāzi 1. Starp citu, tā ir tā slavenā cūku gripa.

Gripas virusu pazīst kā ļoti mainīgu vīrusu. Tas mainās un mutē katru sezonu, tāpēc iepriekšējo gadu imunitāte nav īpaši noderīga pret jauno vīrusu. Bet kas tieši mainās vīrusam, ka imūnā sistēma to nespēj laicīgi atpazīt? Mainās tie štrunti uz vīrusa virsmas, par ko runājām agrāk - vīrusa ģenētiskajā informācijā notiek mutācijas, rezultātā mainās hemaglutinīni un neiraminidāzes, piemēram:

Nelielas izmaiņas noved pie sezonālām epidēmijām (tās, kas ir pie mums katru ziemu). Bet var notikt arī nopietnākas izmaiņas, kuru rezultātā izveidojas pavisam jauns, nekad neredzēts vīruss. Un tā kā imunitātes pret šo jauno vīrusu nevienam nav, saslimst ļoti daudz cilvēku. Šādas radikālās izmaiņas vīrusā var novest pie pandēmijām, kā tas, piemēram, bija 2009. gadā, kad plosījās cūku gripa.

Pandēmijas izraisa tikai A tipa gripa. Radikālās izmaiņas vīrusā notiek, kad vairāki dažādi vīrusi inficē vienu un to pašu šūnu. Šūnas iekšā dažādu vīrusu ģenētiskā informācija sajaucas un rekombinējas, izveidojas jauns vīrusa paveids:

Ja kādam interesē, 2017/2018 gadā cirkulēja A (H1N1 cūku gripa) pdm09, A (H3N2), B gripa (Victorian lineage) un B gripa (Yamagata lineage)

Nākamajā rakstā pievērsīsimies gripas vakcīnas jautājumam - ko satur gripas vakcīna, vai var uzmintēt, kurš gripas vīruss cirkulēs jaunajā sezonā un vai ir vērts vakcinēties. Ceru, ka patika mani zīmējumi :3 Ja gribi, lai projekts "Pajautā Ārstam" turpina pastāvēt, atblasti to ar naudu Patreonā. Bez tavas palīdzības šīs projekts ilgi nepastāvēs, bet ir vēl tik daudz tēmu, ko apspriest! Vairāk par to, kā var atbalstīt projektu finansiāli, lasi manā Patreon lapā. Visu projekta sponsoru vārdi tiek ierakstīti atbalstītāju sarakstā "Pajautā Ārstam" mājaslapā. Un protams liels paldies visiem maniem Patroniem, kas jau atbalsta projektu finansiāli.

Informācijas avoti:

http://flunewseurope.org/

http://www.dynamed.com/topics/dmp~AN~T435301/Influenza-in-adults

https://www.spkc.gov.lv/lv/tavai-veselibai/infekcijas-slimibas/gripa/monitorings

https://www.spkc.gov.lv/lv/tavai-veselibai/infekcijas-slimibas/gripa/iedzivotajiem

https://www.spkc.gov.lv/lv/tavai-veselibai/infekcijas-slimibas/gripa/veselibas-aprupes-specialistie

https://www.spkc.gov.lv/lv/tavai-veselibai/infekcijas-slimibas/gripa

http://flunewseurope.org/

https://www.spkc.gov.lv/upload/Vakcinacija/V%C4%93stules%20%C4%81rstiem/par_riska_grupu_valcinaciju_ga__16.11.2017..pdf https://www.cdc.gov/flu/about/viruses/types.htm

Video par antigēno driftu un šiftu:

https://www.youtube.com/watch?v=l5bUV666amA

https://www.youtube.com/watch?v=tjGGxA7AF9E

Kāpēc palikt mājās, ja esi slims?

21. sep. 2018,

Pirms kāda laika strādāju ofisā – plašā biroja telpā, kur vienlaicīgi varēja atrasties līdz pat divdesmit cilvēkiem. Viss forši, kolektīvs jauks, bet katru reizi, kad pienāca puņķu laiks, un ofisā kāds sāka šķaudīt un klepot, attiecībās starp kolēģiem varēja just augošu sasprindzinājumu. Neskatoties uz priekšniecības aicinājumiem palikt mājās slimības gadījumā, cilvēki turpināja nākt. Kolēģi ar aktīvāku dzīves pozīciju kautrīgi mudināja apslimušo aizvākt savu slimo ķermeni prom no ofisa. Bet bez rezultāta. Visbiežākā atbilde bija:

"Bet man nav temperatūras! Es jūtos visai OK, tikai tie puņķi un klepus te nedaudz... Nu ko es sēdēšu mājās?! Es labāk pastrādāšu!"

Es tajos brīžos vienmēr jutos kā vulkāns, kurš vot tulīt uzsprāgs. Un, nu, beidzot ir pienācis laiks izteikties!

Nav obligāti jābūt temperatūrai.

Ja nav temperatūras, tu esi vesels – šīs ir mīts, kas ir izplatīts Latvijas sabiedrībā.

Jā, paaugstinātā temperatūra ir viens no veidiem, kā organisms cīnās ar infekciju, bet tā nav obligāts slimības atribūts. Piemēram, pieaugušajiem saaukstēšanās laikā paaugstināta temperatūra nav raksturīga, un ja temperatūra paceļas, tad parasti vien nedaudz. Paaugstinātā temperatūra saaukstēšanās laikā ir raksturīga pārsvarā bērniem, īpaši pirmsskolas vecumā.

Citādāk ir ar gripu. Gripas gadījumā temperatūra ir augsta (38-40°C) un ceļas strauji.

Citiem vārdiem sakot, infekcijas gadījumā temperatūra var būt un var nebūt, bet ja tev nav temperatūras, tas vēl nenozīmē, ka esi sveiks un vesels.

Kad tu vazājies apkārt slims

Pirmkārt, tu nodari pāri savam organismam, neļaujot tam pilnvērtīgi atveseļoties.

Kad organismā iekļūst vīruss, imūnā sistēma sāk aktīvi cīnīties ar to: tiek izstrādātas vielas, kas stimulē iekaisumu, iet bojā inficētās šūnas, asinīs nonāk daudz vairāk toksisku vielmaiņas produktu nekā parasti. Gan cīņa ar infekciju, gan organisma atjaunošanās prasa ļoti daudz enerģijas.

Slimības laikā ir normāli just nogurumu, vājumu un miegainību. Organisma resursi tiek novirzīti cīņai pret iebrucējiem, un citām aktivitātēm atliek mazāk spēka. Enerģijas organismam ir tik, cik ir, un ja tā tiek tērēta fiziskam vai garīgam darbam, organismam atliek mazāk enerģijas imūnai atbildei un atlabšanai. Tāpēc aizejot uz darbu (skolu, studijām) slims, tu neļauj savam organismam pilnvērtīgi pretoties infekcijai, un izveseļošanās var aizņemt krietni ilgāku laiku, nekā tad, ja tu paliktu mājās gulēt un atpūstos tik daudz, cik tev ir nepieciešams.
Ja esi palicis mājās veseļoties, ir svarīgi dot ķermenim laiku atjaunoties. Atsākot strādāt pirms tavs organisms ir paspējis pieveikt vīrusu, tu pakļauj sevi atkārtotas infekcijas riskam. Pēc slimības imūnā sistēma ir novājināta, un tai ir nepieciešams laiks, lai atgrieztos sākotnējā stāvoklī. Šajā laika periodā, kamēr imūnā sistēma atjauno savus spēkus, organisms ir vairāk uzņēmīgs pret jaunām infekcijām. Bez tā, pāragrā atgriešanās darbā var izprovocēt kādas hroniskās slimības saasināšanos, un tad atjaunošanās prasīs vēl ilgāku laiku. Paliec mājās vismaz vēl 24 stundas pēc tā, kad temperatūra pazūd pati par sevi bez pretdrudža līdzekļu palīdzības.

Otrkārt, tu nodari pāri sabiedrībai, izplatot infekcijas slimību citiem cilvēkiem.

Rinovīruss (visbiežākais saaukstēšanās izraisītājs) un gripas vīruss izplatās gaisa-pilienu ceļā. Slimam cilvēkam šķaudot, klepojot vai runājot, vīruss ļoti sīku pilienu sastāvā nonāk gaisā, kur lidinās apkārt, kamēr kāds cits cilvēks to neieelpo. Lielāki pilieni nonāk uz dažādām virsmām (galds, klaviatūra, mēbeles), kur saglabājās vairākas stundas un pat dienas. Slimnieks var izplatīt vīrusu aiztiekot priekšmetus ar rokām, ko nav nomazgājis pēc klepošanas vai šķaudīšanas. Tāpēc citi cilvēki inficējās ne tikai atrodoties slimniekam tuvumā un ieelpojot viņa izdalīto vīrusu, bet arī aiztiekot koplietošanas priekšmetus, piemēram ieejas durvju rokturus, lifta pogas. Tālāk viss, kas atliek ir pieskarties sejai (degunam, mutei vai acīm) ar "netīrām" rokām, un cilvēks ir inficējies. Vīruss iekļūst organismā tieši caur deguna, mutes vai acu gļotādu.

Visvairāk vīrusu slimnieks izplata tieši pirmajās 2-3 slimības dienās. Hmm..

Varbūt tavs organisms ir jauns, stiprs un vesels, un kaut kāds puņķu vīruss ir sīks štrunts priekš tevis. Man ir patiess prieks par tevi! Tomēr sabiedrībā ir daudz cilvēku, kam imūnā sistēma nav tik stipra kā tev, un kam parastā saaukstēšanās var sagādāt lielas problēmas vai pat apdraudēt dzīvību. Tie ir, piemēram, veca gadagājuma cilvēki, cukura diabēta slimnieki, grūtnieces, AIDS slimnieki, cilvēki, kas lieto zāles, kas nomāc imunitāti u.c. Lūdzu nedomā, ka visiem apkārt kā likums ir stipra imūnā sistēma. Ja tu esi apaukstējies, lūdzu cieni cilvēkus tev apkārt, savus draugus un kolēģus un paliec mājās veseļoties.

Tavam darba devējam tas nav izdevīgi

Kad esi slims, tava produktivitāte ir zemāka, nekā tad, kad esi vesels: tavas koncentrēšanās spējas krītas, tu pieļauj vairāk kļūdu nekā parasti vai darbojies autopilotā neiedziļinoties problēmās un uzdevumos. Līdz ar to samazinās darba efektivitāte, kas noved pie reāliem finansiāliem un ekonomiskiem zaudējumiem.

Prezenteisms ir produktivitāte, kas tiek pazaudēta, ja darbinieks ierodas uz darbu, bet sava veselības stāvokļa dēļ nav spējīgs pilnvērtīgi strādāt. Ir aprēķināts, ka prezenteisms darba devējam izmaksā 3-4 reizes vairāk nekā absenteisms (kad darbinieks neierodas uz darbu slimības dēļ). Tā vietā, lai paliktu mājās veseļoties, cilvēks ierodas darbā slims, pats nespēj produktīvi strādāt, un paralēli aplipina citus kolēģus, kas, ja saslims, vai nu paņems slimības lapu, vai arī līdzīgi kā viņu aplipinātājs tēlos varoņus un nāks uz darbu slimi, ar samazinātām darba spējām, un process turpināsies.

Vairāk par prezenteismu un ar to saistītiem ekonomiskiem zaudējumiem var palasīt Medibank pētījuma ziņojumā (angliski).

Nepareizs priekšstats par ārstēšanos

Sabiedrībā pastāv pārliecība, ka ārstēšanās ir obligāta tablešu dzeršana, strikts gultas režīms un ik pa laikam injekcijas dibenā. Ja tu to nedari, tā neesot ārstēšanās. Un tā kā saaukstēšanās it kā neparedz šāda veida aktivitātes, tu secini, ka nav jēgas palikt mājās. "Labāk aizsiešu uz darbu, naudu nopelnīšu!"

Ārstēšana ir vērsta uz veselības stāvokļa atjaunošanu, slimības sarežģijumu profilaksi un simptomu mazināšanu, tā ne vienmēr nozīmē aktīvu rīcību.
Saaukstēšanās (ARVI) ir pašlimitējošā slimība, pret kuras ierosinātāju (rinovīrusu) nav specifiskas ārstēšanas. Tas nozīmē, ka vīrusu pieveic nevis zāles, bet paša cilvēka organisms, ja vien tam ir iedota tāda iespēja. Tāpēc vislabākā ārstēšanās saaukstēšanas laikā ir miegs, atpūta, un daudz silta šķidruma. Medikamentozā ārstēšanās saaukstēšanās gadījumā fokusējas uz simptomu atvieglošanu. Tīri teorētiski, var iztikt arī bez medikamentiem, jautājums tikai, cik ļoti tu esi gatavs paciest sāpes un diskomfortu. Režīms ir brīvs un atkarīgs tikai no tavas pašsajūtas.

Principā, tas ir viss, ko gribēju pateikt.
Pēc savas pieredzes zinu, ka ne vienmēr ir iespēja palikt mājās. Gan universitātes, gan daudzi darba devēji izrāda spiedienu, un cilvēks ir spiests nākt uz darbu vai studijām slims, sadzeries pretsāpju un pretdrudža zāles. Pavāri, oficianti, pārdevēji gaļas paviljonā, skolotāji, bērbudārza audzinātājas, medicīnas studenti, ārsti un māsiņas – vai tiešām gribi redzēt viņus darbā slimus?..
Man ir cerība, ka pēc 20 gadiem kāds uzies internetā šo rakstu un brīnīsies, ka Latvijā kādreiz tas bija aktuāli.

Nākamajos rakstos turpināsim runāt par saausktēšanos, vīrusiem, gripu un citiem draņķiem. Paldies visiem maniem sponsoriem Patreonā, kas atbalsta projektu finansiāli. Ja arī tu gribi atbalstīt projektu ar naudu, bet nezini, kā to var izdarīt, ienāc manā Patreon lapā un izlasi, kā var kļūt par projekta Patronu (sponsoru). Bez tavas palīdzības šīs projekts ilgi nepastāvēs, bet mums vēl ir daudz tēmu ko apspriest – vakcinācija, gripa, depresija, HIV utt. Visi projekta sponsoru vārdi tiek ierakstīti atbalstītāju sarakstā "Pajautā Ārstam" mājaslapā.

Informācijas avoti:

https://www.webmd.com/cold-and-flu/flu-cold-symptoms#1

https://www.mayoclinic.org/diseases-conditions/common-cold/symptoms-causes/syc-20351605

https://www.mayoclinic.org/diseases-conditions/flu/expert-answers/infectious-disease/faq-20057907

https://emedicine.medscape.com/article/227820-overview

https://www.medibank.com.au/client/documents/pdfs/sick_at_work.pdf

http://epc2014.princeton.edu/papers/141038

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4465119/

Vai lietot antibiotikas pret saaukstēšanos?

15. sep. 2018,

Vai tev ir bijis tā, ka pasaki ārstam, ka lieto antibiotikas pret saaukstēšanos vai gripu, un pēkšņi ārsts paliek ļoti dusmīgs? Pat ja ārsts neizskatās dusmīgs, zini, viņam iekšā tajā brīdī plosās vētra, un viņš tevi domās dedzina uz sārta. Kāpēc mūs, ārstus, besī tas, ka tu ārstē gripu vai saaukstēšanos ar antibiotikām?

Ir pagājis mazāk nekā gadsimts, kopš antibiotikas tika atklātas, līdz laikam, kad tās kļuva pieejamas praktiski ikvienam. Dažiem pat tik ļoti pieejamas, ka mētājas mājas aptieciņā, katram gadījumam. Un kad "īstais brīdis" ir klāt, ierauj pāris tabletes Biseptola un pēc dažām dienām it kā paliek labāk. Vai arī nepaliek.. Vai paliek sliktāk.

Visbiežākā kļūda, ko cilvēki pieļauj, ārstējoties no saaukstēšanās vai gripas, ir antibiotiku lietošana.

Kāpēc? Tāpēc ka

ANTIBIOTIKAS NEDARBOJAS PRET VĪRUSU INFEKCIJĀM!

Ir grūti saprast, no kurienes ir radies uzskats, ka ar antibiotikām ārstē saaukstēšanos vai gripu. Es pieļauju, ka iemesls tam ir zināšanu trūkums par to, kas ir infekcija. Jo mēs zinām, ka saaukstēšanās, gripa, Ebola ir infekcijas. Un mēs zinām, ka infekcijas ārstē ar antibiotikām. No tā var secināt, ka saaukstēšanos, gripu, Ebolu ārstē ar antibiotikām. Bet nekā nebija, jo infekcijas ir ļoti dažādas!

Kas ir infekcija?

Infekcija ir tad, kad kaut kas svešs iekļūst tavā organismā, sāk tajā vairoties, un tas traucē organisma normālai darbībai. Infekcijai ir raksturīga transmisija jeb lipīgums – tā izplatās no viena cilvēka citam tiešā vai netiešā veidā. Ir iespējama izplatība arī no dzīvniekiem cilvēkiem (piemēram, trakumsērga). Pēc pārslimošanas izveidojas imunitāte (bet tā nav obligāti stabila), un ir iespējama nesāšanās attīstība, kad infekciozais aģents joprojām atrodas organismā, bet neizraisa infekcijas slimību. Infekcijas slimība, savukārt, ir tas, kā infekcijas process izpaužas ar simptomiem (caureja, drudzis, izsitumi uz ādas).

Infekcijas slimības izraisa:

baktērijas (piemēram, tuberkuloze, streptokoku faringīts jeb angīna)
vīrusi (gripa, saaukstēšanās jeb ARVI*, HIV**, B hepatīts)
sēnītes (kandidoze)
vienšūņi (malārija)
tārpi (cērmes, spālīši)
prioni (Kreicfelda-Jakoba slimība)

un citi

*ARVI – akūta respiratorā (elpošanas) vīrusa infekcija

**HIV – human immunodeficiency virus jeb cilvēka imūndeficīta vīruss

Kas ir vīruss?

Vīruss nav īsts organisms, tas eksistē uz robežas starp dzīvo un nedzīvo. Vienkārši sakot, vīrusi ir kā ļoti sīkas kapsulas, kuru iekšā atrodas ģenētiskā informācija DNS (dezoksiribonukleīnskābes) vai RNS (ribonukleīnskābes) veidā. Ārējā vidē tie nav aktīvi, bet pastāv drīzāk kā daļiņas vai kristāli, un aktivizējas tikai iekļūstot šūnā. Tie nespēj vairoties patstāvīgi, priekš vairošanās tiem ir nepieciešamas dzīvas šūnas. Vīrusu var salīdzināt ar fleškarti - tajā glabājas informācija (vīrusa gadījumā - ģenētiskā informācija), tomēr bez datora (dzīvā organisma šūnas) šī informācija nevar tikt izmantota. Tikai ieliekot fleškarti datorā, informācija no tās var tikt pārnesta uz datora, un tālāk uz citām fleškartēm.

Pēc uzbūves vīrusus var iedalīt divās grupās. Ir vienkārši vīrusi, kam ir tikai primitīva kapsula (kapsīds), kuras iekšā atrodas ģenētiskais materiāls. Un ir vairāk advancēti vīrusi, kam apkārt kapsīdam ir arī plazmatiskā membrāna ar virsmas proteīniem.

Kad vīruss inficē šūnu, tas ievada šūnā savu ģenētisku materiālu. Šīs vīrusa ģenētiskais materiāls tālāk inkorporējas šūnas ģenētiskajā materiālā, un šūna, neko sliktu nenojaušot, saražo vīrusam nepieciešamas daļas, patērējot savus resursus. No saražotajām daļām izveidojas jauni vīrusi, kas pamet šūnu un viss process atkārtojas no jauna. Vīruss var pamest šūnu divos dažādos veidos: pirmais ir nopumpurojoties un otrais ir brutāli saraujot šūnu no iekšpuses – šūna pārsprāgst un aiziet bojā.

Sanāk, ka vīrusi burtiski dzīvo uz citu rēķina. Zinātniskā valodā tos sauc par obligātajiem intracelulārajiem (intra – iekš, cellula – šūna >> iekššūnas) parazītiem.

Kas ir baktērija?

Baktērijas, savukārt, ir pilnvērtīgi, patstāvīgi dzīvi organismi. Varbūt mūsu skatījumā primitīvi, bet tomēr organismi. Baktērijas ir mikroskopiski vienšūņu organismi, ko pieskaita pie prokariotiem. Tas nozīmē, ka tām nav ar membrānu norobežots kodols un citi šūnas orgāni (organoīdi), ka arī trūkst dažu organoīdu, kas ir eikariotiem. Citiem vārdiem sakot, baktērijām procesi šūnā netiek telpiski nodalīti, viss peld vienā zupā.

Un tomēr baktērijām ir noteiktas struktūras ar savām funkcijām: ir šūnas siena, kas piešķir baktērijai formu un aizsargā no ārējās vides; ir citoplazmatiskā membrāna, kas nodrošina baktērijas elpošanu, vielu apmaiņu un šūnas sienas būvniecību; ir ribosomas, kur tiek ražotas baktērijai nepieciešamās olbaltumvielas, un baktērijas ģenētiskais materiāls, kas ļauj baktērijai vairoties un atstāt pēcnācējus.

Plus mēdz būt visāds tūnings – viciņas, skropstiņas, kapsulas un tml. Zīmējumā var redzēt vīrusa un baktērijas uzbūves salīdzinājumu.

Kas ir antibiotikas?

Antibiotikas ir vielas, ko izstrādā mikroorganismi, sēnītes, augi un dzīvnieki, lai iznīcinātu citus mikroorganismus un sēnītes.

Kā medikamentus antibiotikas izmanto bakteriālo infekciju ārstēšanai un profilaksei. Dažas antibiotikas darbojas arī pret vienšūņiem (protozojiem) un parazitārām slimībām.

Antibiotikas iedarbojas uz:

I- Baktērijas šūnas sienu. Baktērija zaudē savu formu, tiek izjaukts vielu transports;

II - Baktērijas citoplazmatikso membrānu. Tiek izjaukta baktērijas vielas apmaiņa, barošana, dalīšanās, šūnas sienas sintēze;

III - Baktērijas ģenētisko materiālu (DNS vai RNS). Baktērija vairs nespēj vairoties un atstāt pēcnācējus;

IV - Baktērijas ribosomām. Baktērija vairs nespēj nodrošināt sevi ar proteīniem;

V - Baktērijas DNS izejvielām. Šīs punkts nebija norādīts zīmējumā, bet ir tik pat svarīgs kā visi iepriekšminētie. Baktērijām ģenētiskā materiāla (DNS) veidošanai ir nepieciešama folskābe. Ir baktērijas, kas spēj pašas ražot sev folskābi no vielas ar ļoti garu un sarežģītu nosaukumu – paraaminobenzoskābes. Dažas antibiotikas bloķē folskābes un līdz ar to arī baktērijas DNS sintēzi, rezultātā baktērijas vairs nespēj vairoties.

Bet ko tad antibiotikas var nodarīt vīrusam?

Neko. Vīrusam nav mērķa struktūru, uz ko darbojas antibiotikas.

Tad kāpēc antibiotikas nedrīkst lietot pret vīrusiem? Sliktākajā gadījumā taču vienkārši nebūs nekāda efekta.

Diemžēl, būs gan.

Pirmkārt, antibiotikas var izjaukt organisma mikrofloru. Katram no mums ir savs baktēriju komplekts, kas dzīvo mums līdzās. Baktērijas dzīvo uz ādas, deguna dobumā, rīklē, kunģa-zarnu traktā, vagīnā, un tas ir pilnīgi normāli. Tās piedalās gremošanā, stimulē imūno sistēmu un pasargā no ļaunām patogēnām baktērijām. Iedzerot antibiotiku vīrusu infekcijas gadījumā, antibiotika var iedarboties uz mikrofloras baktērijām. Līdzsvars tiks izjaukts, savairosies sliktās, patogēnās baktērijas, un tas var izprovocēt bakteriālās infekcijas attīstību paralēli esošai vīrusu infekcijai.

Otrkārt, lietojot antibiotikas nevietā tu sekmē antibakteriālās rezistences attīstību bakterijām. Antibakteriālā rezistence ir kad baktērija paliek izturīga pret antibiotiku, kas bija paredzēta tās iznīcināšanai. Tas, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus! – šīs varētu būt rezistento baktēriju moto. Ļoti bieži antibiotikas, kas mētājas mājas aptieciņā ir agrāk nepabeigtā antibiotiku kursa atlikumi: ārsts izrakstīja desmit tabletes, ar ceturto palika labāk, izbeidza dzert. Tad pusgadu vēlāk saaukstējies, sameklē tās atlikušās sešas tabletes, atsāk dzert pat nepakonsultējoties ar ārstu.

Rezistence attīstās, ja antibakteriālā terapija tiek lietota nevietā, kā arī tad, kad tiek lietotas nepareizas (mazākas) devas, kas baktērijas neiznīcina, bet ļauj tām adaptēties nelabvelīgajiem apstākļiem. Ar šādu rīcību tu palīdzi baktērijām attīstīt izturību pret antibiotikām. Antibakteriālā rezistence paliek par arvien lielāku problēmu mūsdienu medicīnā, jo arvien biežāk baktērijām attīstās izturībā pret antibiotikām. Tas nozīmē, ka mēs varam palikt bez līdzekļiem bakteriālo infekcijas slimību ārstēšanai, un tā ir diezgan drūma perspektīva.

Ja arī tas tevi nepārliecināja, zini, ka lietot antibiotikas pret vīrusiem ir vienkārši .. ne pārāk gudri. Tas ir tas pats, ka pret zombijiem cīnīties ar ķīplokiem, apses mietu un sudraba lodēm.
Ja tev mājās ir palikušas neizdzertas antibiotikas, pavaicā aptiekā, kā tās var utilizēt, un atceries, ka antibiotiku kurss ir jāizdzer līdz galam! Un, protams, ja gribi, lai projekts "Pajautā Ārstam" turpina pastāvēt, atblasti projektu Patreonā. Bez tavas palīdzības šīs projekts ilgi nepastāvēs, bet mums vēl ir daudz tēmu ko apspriest –vakcinācija, bērnu slimības, HIV utt. Vairāk par to, kā var atbalstīt projektu finansiāli, lasi manā Patreon lapā. Visu sponsoru vārdi tiek ierakstīti atbalstītāju sarakstā "Pajautā Ārstam" mājaslapā.

Informācijas avoti:

RSU lekcijas medicīnas mikrobioloģijā https://www.ncbi.nlm.nih.gov/books/NBK8174/ http://www.who.int/topics/infectious_diseases/en/

Kā tad ir ar D vitamīnu? 2. daļa

30. aug. 2018,

Iepriekšējā rakstā noskaidrojām, ka D vitamīna deficīts ir aktuāla problēma Latvijā. Bet vai šī problēma ir aktuāla arī tev?

Kā uzzināt, vai tev ir D vitamīna trūkums?

Uztaisīt analīzes.

D vitamīnu var pārbaudīt:

Centrālajā Laboratorijā (maksā 6.50 EUR)
E. Gulbja laboratorijā (maksā 7.00 EUR)
NMS Laboratorija (maksā 6.60 EUR)

2018. gada 2. septebrī

Analīzes ir vērts taisīt apmēram oktobra beigās, jo ap šo laiku izsīkst organisma D vitamīna rezerves. Atceramies, ka D vitamīnam ir diezgan īss puseliminācijas laiks (aptuveni 15-19 dienas) un izveidot krājumus ziemai nav iespējams.

Labi. Aizgāju, uztaisīju, saņēmu rezultātu.

Cik tad ir normāls līmenis?

E. Gulbja laboratorijas D vitamīna analīžu rezultātu interpretācija

Centrālās Laboratorijas D vitamīna analīžu rezultātu interpretācija

NMS laboratorijas D vitamīna analīžu rezultātu interpretācija

Varbūt jau pamanīji, ka laboratorijām referentie lielumi ir atšķirīgi. Tas ir normāli. Katrai laboratorijai ir savi reaģenti, tehnoloģijas un analīzes metodes. Līdz ar to vienas laboratorijas rezultātus nedrīkst interpretēt, izmantojot citas laboratorijas referentās vērtības. Lai interpretētu savu rezultātu izmanto tikai tās laboratorijas referentās vērtības, kur taisīji analīzes!

Ko darīt, ja tev ir D vitamīna trūkums?

Var dzert D vitamīnu :)

Ui, es laikam aizskrēju par tālu! Tūlīt izskaidrošu, kāpēc uzreiz ieminējos par šo variantu.

Vēlreiz paskatīsimies, kā cilvēks var dabūt D vitamīnu >>

Sintezēt pašam ādā rudenī un ziemā nav variants, par to jau runājām pirmajā rakstā par D vitamīnu. Ja saules nav un uzsintezēt pašam nav iespējams, tad jāuzņem perorāli (caur muti). Iepriekšējā rakstā noskaidrojām, ka uzņemt adekvātus D vitamīna daudzumus ar pārtikas produktiem ir visai problemātiski. Tad vienīgais, kas paliek, lai neieslīgtu deficītā, ir lietot uztura bagātinātājus.

Daudzi laikam pazīst D vitamīna pilienus, bet patiesībā ir pieējamas dažādas D vitamīna zāļu formas: gan pilieni, gan tabletes, gan kapsulas.

Es šeit uzrakstīju, ka jādzer, ja ir D vitamīna trūkums, bet protams labāk sākt lietot to laicīgi, lai nepieļautu deficītu, nevis tad, kad deficīts jau ir izveidojies vai kad parādās tā simptomi.

Pirms sāc lietot D vitamīnu, pakonsultējies ar savu ģimenes ārstu, jo, iespējams, tava veselības stāvokļa dēļ lietot šo vitamīnu nebūtu ieteicams!

Kā lietot D vitamīnu?

Kā?

Pirmkārt, D vitamīnu uzņem caur muti (perorāli).

Ja tās ir košļājamās tabletes, tad nerij nost veselu tableti, bet labi sakošļā, jo tad tā labāk un ātrāk uzsūksies.

Ja tie ir pilieni, tad

bērni no 2 gadu vecuma un pieaugušie var lietot ar vienu karoti šķidruma (piens, sula, ūdens), vai iepilināt karotē un iedzert pa taisno. Var arī uzpilināt uz ēdiena (piemēram, maizes gabala vai olas).
bērniem, kas ir jaunāki par 2 gadiem var uzpilināt vienu pilienu uz knupīša, vai uz krūtsgala, vai uz ēdināšanas pudelītes galiņa un ļaut bērnam sūkāt 30 sek. Ja bērns ēd no karotes, nepieciešamo devu dod ar pienu vai putru karotē.

Nav ieteicams pilināt ēdienreizes porcijā vai bērnu pudelītē, jo ja vesela porcija netiks apēsta, netiks saņemta visa nepieciešamā vitamīna deva.

Kad?

Tabletes, piemēram, iesaka lietot pēc ēdienreizes, jo tad tās labāk uzsūcas.

Bet vispār D vitamīnu var lietot jebkurā laikā, neatkarīgi no ēdienreizēm.

Cik bieži?

Katru dienu, turklāt jācenšas lietot regulāri, vienā un tajā pašā laikā.

Ar ko?

Ar šķidrumu vai ar pārtiku, bet to jau izrunājām.

Vai jālieto ar kaut ko taukainu? Nav obligāti. Pilienu sastāvā jau ir tauki (triglicerīdi), tāpat arī tavā uzturā, visticamāk, ir kaut kāds tauku saturs.

Ar kalciju? D vitamīna un kalcija preparātus lieto tikai noteiktu veselības stāvokļu gadījumā (piemēram, osteoporozes gadījumā). D vitamīns palīdz kalcijam uzsūkties zarnās. Bez D vitamīna zārnās uzsūcās tikai ~10-15% no diētas kalcija, bet ja D vitamīna līmenis ir normāls, nepieciešamais kalcija daudzums tiek uzņemts ar uzturu un kalcija preparāti nav nepieciešami.

Daži medikamenti var traucēt D vitamīna uzsūkšanos zarnās, tāpēc pastāsti savam ģimenes ārstam par visām zālēm ko pašlaik lieto, arī ja tās ir bezrecepšu zāles, vitamīni vai citi uztura bagātinātāji. Citi medikamenti var ietekmēt to, kurā laikā būs jādzer D vitamīns.

Cik daudz lietot?

Jāsaka, ka jautājums par D vitamīna ieteicamo dienas devu joprojām paliek atklāts. Ārsti, pētnieki un citi speciālisti visā pasaulē pagaidām nespēj vienoties par konkrētām devām, un tāpēc, ja skaties PubMed publikācijas, dažādu valstu vadlīnijas vai zāļu instrukcijas, pamanīsi, ka skaitļi nedaudz atšķiras.

Dati ir pretrunīgi un tam ir savs iemesls. Ieteicamo devas lielumu nosaka tas, vai ar to varēs sasniegt un noturēt normālu D vitamīna līmeni asinīs. Izklausās viegli, vai ne? Nē. Tā kā mēs visi esam ļoti dažādi, atšķiras mūsu ģenētika un vielmaiņa, ir diezgan grūti noteikt vienu universālu devu, kas darbotos visiem. Tāpēc visprātīgākais šajā situācija ir monitorēt D vitamīna līmeni asinīs, un orientējoties pēc tā, pieņemt lēmumu par piemērotāku devu. Tātad tas viss ir ļoti individuāli. Bet paskatīsimies tomēr uz skaitļiem, ko pašlaik piedāvā speciālisti.

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (European Food Safety Authority, EFSA) iesaka lietot 15µg jeb 600 SV (SV ir Starptautiskās vienības) dienā visiem cilvēkiem sākot no 1 gada vecuma, ieskaitot grūtnieces un sievietes, kas baro ar krūti. Bērniem vecumā no 7 līdz 11 mēnešiem ieteicamā deva ir 10µg jeb 400 SV dienā. Šīs rekomendācijas attiecas uz cilvēkiem, kam D vitamīna līmenis asinīs ir pietiekams.

Līdzīgus ieteikumus var izlasīt arī Endokrīnās sabiedrības klīniskajās vadlīnijās (Endocrine Society Clinical Practice Guidline, The Journal of Clinical Endocrinology & Metabolism, July 2011), kur tiek sniegtas rekomendācijas arī attiecībā uz bērniem vecumā līdz 7 mēnešiem (10µg jeb 400 SV dienā).

Minētās rekomendācijas attiecas uz cilvēkiem, kam D vitamīna līmenis ir normā, bet ja cilvēkam ir D vitamīna deficīts stāsts būs nedaudz citāds. Citiem vārdiem sakot, ieteicamās devas var sadalīt divās galvenās grupās – profilaktiskās devas un terapeitiskās jeb ārstējošās devas.

Kur atšķirība? Terapeitiskas devas tiek nozīmētas, ja cilvēkam ir deficīts vai nepietiekams D vitamīna līmenis. Ar terapeitisku devu ārsts un pacients mēģina panākt to, ka D vitamīna līmenis paceļas un sasniedz normu. Savukārt profilaktiskās jeb uzturošās devas tiek lietotas, kad līmenis ir sasniedzis normu, un tā ir jānotur, lai līmenis nenoslīd atpakaļ uz leju. Loģiski, ka terapeitiskās devas būs lielākas par profilaktiskajām (uzturošām) devām, jo lai uzskrietu kalnā, nepieciešama lielāka piepūle.

Latvijas osteoporozes un kaulu metabolo slimību asociācijas saka, ka gadījumā, ja D vitamīna līmenis ir nepietiekams un jāsasniedz optimālais D vitamīna līmenis, jālieto no 5 000 SV līdz 10 000 SV dienā (125µg–250µg dienā). Deva un lietošanas ilgums būs atkarīgi no tā, cik zems ir D vitamīna līmenis asinīs, kāda ir pacienta ķermeņa masa, ka arī, iespējams, no citiem faktoriem. Kad optimālais līmenis beidzot ir sasniegts, profilaktiskā deva var būt no 800 SV līdz pat 2000 SV dienā (20µg-50µg dienā). Saitē var detalizēti izlasīt par to, kā tiek rēķināts, cik D vitamīns ir profilaksei un cik ārstēšanai.

Savukārt šeit var iepazīties ar D vitamīna kalkulatoru, kurš parāda cik ilgi ir jālieto ārstējoša D vitamīna deva 5 000 SV, lai sasniegtu optimālo D vitamīna līmeni asinīs.

Seko sava ārsta ieteikumiem un instrukcijām par medikamentu lietošanu. Nemaini medikamenta devu vai tā lietošanas biežumu patvaļīgi. Par devas vai lietošanas režīma maiņu konsultējies ar savu ārstu, un gadījumā ja rodas kādas aizdomas par sava ārsta kompetenci, konsultējies ar citu ārstu, nevis interneta forumos, ar Mirdzas tanti vai savu draugu.

Lietoju, bet nepalīdz. Kāpēc lietojot D vitamīnu saglabājās zems līmenis?

Mēdz būt tā, ka vitamīnu lieto, bet tā līmenis asinīs joprojām ir zems.

Izskatīsim viesbiežākus iemeslus.

- Tauku uzsūkšanas traucējumi. D vitamīns ir taukos šķīstošs vitamīns, un arī mūsu zarnās tas atrodas sīkos tauku pilienos. Lai D vitamīns varētu veiksmīgi uzsūkties zarnās, ir jābūt normālai tauku uzsūkšanai. Citādi caur muti uzņemtais D vitamīns kopā ar visiem taukiem nonāks tualetes podā.

Tauku uzsūkšanos zarnās var mazināt medikamenti-tievēšanas līdzekļi (piemēram, Orlistat)
Žults ir dabisks tauku emulgators, un tai ir svarīga loma tauku uzsukšanas procesā. Respektīvi, ja žults veidošanās vai izdalīšanās ir traucēta, būs problēmas ar tauku un D vitamīna uzsūkšanos.
Par vainu var būt malabsorbcija – samazinatas uzsūkšanas spējas zarnās. Tas var būt, ja ir izgriezta daļa no tievās zarnas vai ja zarnu normālai darbībai traucē kāda slimība, piemēram, iekaisīgas zarnu slimības (Krona slimība vai čūlains kolīts), celiākija, cistiskā fibroze.

- Aknu slimības (aknu ciroze, primārā biliārā ciroze) un nieru funkciju traucējumi, jo aknas un nieres piedalās aktīvā D vitamīna veidošanā.

- Daži medikamenti var ietekmēt D vitamīna darbību organismā – pastiprināt D vitamīna noardīšanos vai izjaukt tā darbību. Medikamenti, kas mijiedarbojās ar D vitamīnu, ir glikokortikosteroīdi, antikonvulsanti jeb garastāvokļa stabilizatori, barbiturāti, rifampicīns.

- Aptaukošanās – ķermeņa masas indekss (ĶMI) ≥ 30 kg/m3. D vitamīns nonāk zemādas taukos, no kurienes tas nesteidzas izdalīties.

- Vecums. Ar vecumu samazinās nieru funkcija, tāpēc samazinās aktīvā D vitamīna veidošanās.

Vai var pārdozēt? Kādas ir pārdozēšanas sekas?

Visus taukos šķīstošus vitamīnus (KEDA) var pārdozēt un dabūt hipervitaminozi. Šie vitamīni uzkrājas taukaudos un aknās un tiek izvadīti no organisma daudz lēnāk nekā ūdenī šķīstošie vitamīni.

Pārdozēšanas simptomi ir diezgan nespecifiski. Var būt sliktā dūša, vemšana, slāpes, aizcietējumi, bieža čurāšana, neritmiska sirdsdarbība, novājēšana un svara zudums, vājums, galvassāpes, miegainība, garastāvokļa svārstības, domāšanas un uztveres traucējumi.

Pēc šādiem simptomiem grūti saprast, ka tas ir tieši augstais D vitamīna līmenis, kas ir pie vainas.

Ir arī specifiskākas lietas, kas ir saistītas ar ilgstošu D vitamīna pārdozēšanu.

D vitamīns palīdz kalcijam uzsūkties zarnās un paaugstina kalcijas līmeni asinīs. Ilgstoši uzņemot augstas D vitamīna devas, asinīs izveidojas stabīli augsts kalcija līmenis (hiperkalcēmija) un tam ir negatīvas sekas. Kalcijs sāk izgulsnēties asinsvadu sieniņās un citos audos un organos. Ja asinsvadu sieniņās izgulsnējas kalcijs, asinsvadu sienas paliek mazāk elastīgas. Kāpēc tā ir problēma? Asinsvadu sieniņām ir jābūt elastīgām, lai tās varētu pielāgoties asins spiedienam, ar kādu sirds izsviež asinis asinsrites sistēmā. Ja asinsvadu sieniņas nav elastīgas, paaugstinās asinsspiediens, kas, savukārt, bojā sirdi un citus organus. Tāpat liekais kalcijs asinīs var novest pie akmeņu veidošanās nierēs un pie nieru bojājuma vispār.

Tomēr jāsaka, ka hipervitaminoze ir ļoti rets stāvoklis. Ja attīstījusies D vitamīna hipervitaminoze, tad tas nav sauļošanās dēļ, vai tādēļ, ka apēdi pārāk daudz laša korporatīvajā tusiņā. Visbiežāk D vitamīna pārdozēšana notiek, lietojot D vitamīna uztura bagātinātājus vai D vitamīna preparātus, neievērojot rekomendācijas.

Interesanti, ka sauļojoties nevar pārdozēt D vitamīnu, jo D vitamīna sintēze ādā ir pašlimitējoša. Nepārtraukta kārstuma iedarbībā ādā notiek D3 vitamīna (holekalciferola) fotodegradācija – saule to iznīcina. :(

Uz šīs priecīgās nots es beigšu savu rakstu par D vitamīnu.

Ja tev patīk tas, ko es daru, atbalsti projektu "Pajautā Ārstam" Patreonā!

Ziedo projektam un kļūsti par tā Patronu!

Palīdzi man veidot kvalitatīvu saturu latviešu valodā.

Vairāk informācijas par to, kā var atbalstīt projektu, lasi manā Patreon lapā

Informācijas avoti:

http://www.visaszales.lv/Dokuments/1466

http://www.visaszales.lv/Z%C4%81les/Visas/Cholecalciferol/0

http://www.visaszales.lv/Z%C4%81les/Visas/Colecalciferol/0

https://www.egl.lv/noderiga-informacija/informacija-par-analizem-un-izmeklejumiem/kapec-butu-verts-noteikt-d-vitamina-limeni/

https://www.laboratorija.lv/pec-kategorijam/148/8855.html

https://www.egl.lv/analizes/https://www.laboratorija.lv/pec-kategorijam/148/8855.html

https://www.egl.lv/analizes/

https://apteka.103.by/vitiron-suskaps-instruktsiya/

http://www.visaszales.lv/Z%C4%81les/Visas/colecalciferol/0

https://www.webmd.com/drugs/2/drug-6152/cholecalciferol-vitamin-d3-oral/details

https://www.mayoclinic.org/drugs-supplements/cholecalciferol-oral-route/proper-use/drg-20088484

http://www.osteoporozesasociacija.lv/uploads/PDF/[13726]%20LOKMSA%20Kalkulators%20A4%2015.02.2017.pdf

https://ods.od.nih.gov/factsheets/VitaminD-HealthProfessional/#h8

https://www.nhs.uk/conditions/pregnancy-and-baby/vitamins-for-children/#vitamin-d

https://www.nhs.uk/conditions/vitamins-and-minerals/vitamin-d/

http://www.nms-laboratorija.lv/images/userfiles/files/priceA3_2017.pdf

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4207933/

https://pubchem.ncbi.nlm.nih.gov/compound/10883523#section=Metabolism-Metabolites

http://www.nms-laboratorija.lv/images/userfiles/files/Normas_05_2018.pdf

https://www.efsa.europa.eu/en/press/news/161028

https://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/pub/4547

https://www.medscape.com/viewarticle/738275

http://kauluveseliba.lv/lv/d-vitamins-cik-profilaksei-cik-arstesanai/

https://academic.oup.com/jcem/article/96/7/1911/2833671

Kā tad ir ar D vitamīnu? 1. daļa

24. aug. 2018,

Sveiki! Mani sauc Anastasija. Pēc izglītības esmu ārste.
Šajā blogā es skaidrošu medicīniskas lietas vieglā un saprotamā valodā!

Kā jau noskaidrojām iepriekšējā rakstā, optimālā D vitamīna līmeņa uzturēšanai pietiek ar 5-15 min ilgu sejas un roku pakļaušanu saules gaismai 2-3 reizes nedēļā.

Ja neesi vēl lasījis iepriekšejo rakstu, spied uz saites un noskaidro, kāpēc sauļoties nav ok.

Par D vitamīnu esmu saņēmusi ļoti daudz jautājumu. Mēs dzirdam, ka rudens-ziemas sezonā mums Latvijā praktiski visiem ir D vitamīna trūkums. Mēs dzirdam, ka D vitamīns ir ļoti svarīgs. Bet ko tad īsti tas dara? Kam tas ir vajadzīgs?

Kas ir D vitamīns?

D vitamīns ir viens no taukos šķīstošajiem vitamīniem.

Taukos šķīstošie vitamīni ir K E D A.
Respektīvi, lai šie vitamīni varētu uzsūkties zarnās, tie ir jāuzņem kopā ar taukiem (re, viens no iemesliem, kāpēc taukiem ir jābūt tavā uzturā).
 

Bet D vitamīns ir tāds ļoti tricky.
Tehniski tas pat nav nekāds vitamīns! Literatūrā to arvien biežāk dēvē par hormonu, jo tas tiek sintezēts ķermenī UVB staru ietekmē.
Par vitamīniem, savukārt, sauc dzīvībai nepieciešamas vielas, kas organismā netiek sintezētas, un kas ir jāuzņem ar pārtiku. Redzam, ka D vitamīns, kas sintezējas ādā saules staru ietekmē, šajā definīcijā kaut kā īsti neiekļaujas.

Tātad, mēs varam paši sintezēt D vitamīnu! Forši, vai ne? Paskatīsimies tuvāk, kā tas notiek.

Kā sintezējas D vitamīns?

Ja ļoti īsi, tad ādā ir holesterols. UVB staru ietekmē tas ādā pārvēršas par holekalciferolu jeb D3 vitamīnu.

Diemžēl šīs D3 vitamīns nav bioloģiski aktīvs. :( Nedz tas, ko mēs uzsintezējam paši, nedz tas, ko uzņemam ar uzturu.

Lai tas kļūtu aktīvs, tam ir jāiziet, divu pakāpju aktivācija - sākumā aknās (veidojas kalcidiols jeb 25 OH D3 jeb 25-hidroksiholekalciferols >_< ), tad nierēs (veidojas kalcitriols jeb 1,25 (OH)2 D3 jeb 1,25 dihidroksiholekalciferols T_T). Un tikai tad mēs iegūstam bioloģiski aktīvu D vitamīnu, kas var pildīt savus pienākumus organismā.

Piezīme: ja D vitamīna aktivācijā ir iesaistītas gan aknas gan nieres, tad attiecīgi, ja kāds no šiem orgāniem nestrādā tik labi kā vajag, ja tas ir slims (piem. aknu ciroze, hroniska nieru slimība), ar aktīva D vitamīna veidošanos var būt problēmas. Tāpēc saudzējiet savas aknas un nieres. Īpaši aknas.. tās kaut kā biežāk cieš).

Ko dara D vitamīns?

Atgriezīsimies pie shēmas augšā.

Vitamīns izgāja caur aknām un nierēm, aktivizējās. Kalcitriols, bioloģiski aktīvais D vitamīns, zarnās palīdz uzsūkties kalcijam un fosfātiem, nodrošinot to nepieciešamo koncentrāciju asinīs. OMG! Fosfāti asinīs!! Vai tas nav bīstami?? Relax, kalcija un fosfātu joni ir vajadzīgi mūsu kaulu mineralizācijai, normālai augšanai un remodelācijai jeb pārbūvēi (zināji, ka kauli regulāri tiek pārbūvēti atbilstoši fiziskai slodzei? Tagad zini).

Kur tieši tiek izmantoti kalciji un fosfāti kaulos?

Kauli... ir diezgan sarežģīti. Ja mēs paskatīsimies uz kaulaudiem, tad tos veido cieta kaulviela, kā arī dažādas šūnas, kas ar to kaulvielu strādā. Ir šūnas, kas izstrādā kaulvielu, pamazām iemūrējas tajā un turpina nodarboties ar kaulvielas mineralizāciju. Un ir šūnas, kas kaulvielu noārda, rupji sakot, ēd kaulus. Pateicoties šīm šūnām, kauli tiek regulāri pārbūvēti atbilstoši ķermeņa fiziskajai slodzei.

Zīmējumā pa kreisi ir šūnas, kas iemūrējās kaulvielā un nodarbojas ar tās mineralizāciju. Un pa labi ir ļoti ļoti shematisks kaulaudu remodelācijas zīmējums, kur parādītas šūnas, kas izstrādā kaulvielu, un šūnas, kas kaulvielu "apēd".

70% no kaulvielas veido neorganiskas vielas, un lielākā daļa no tām, ap 85%, ir tieši kalcija fosfāti. Tagad redzam, kur tie kalciji un fosfāti ir vajadzīgi. 
 D vitamīna deficīta gadījumā kalcija un fosfātu koncentrācija asinīs samazinās, tie netiek piegādāti kauliem nepieciešamajā daudzumā. Bet tā kā tie veido līdz pat 85% no neorganiskām vielām kaulaudos, tad kauli paliek mīksti un gravitācijas, kā arī muskuļspēka ietekmē deformējas.

Iespējams, esiet redzējuši bērnu rahīta bildes. Tas ir tas, kas notiek ar kauliem D vitamīna deficīta gadījumā bērniem. Bet arī pieaugušajiem var būt kaulu atmiekšķēšana (osteomalacija).
Labi, par kauliem parunājām. Ko tad vēl dara D vitamīns?  

Piemēram, pasargā no hipokalcēmiskiem krampjiem (hypo - maz, calcium - kalcijs, aemia - asinis -> maz kalcija asinīs). Krampji var rasties ne tikai magnija trūkuma dēļ, bet arī tad, kad asinīs ir zems kalcija līmenis.

D vitamīns mazina iekaisumu, ietekmē imūno sistēmu, sirds un asinsvadu sistēmu, muskuļus, nervus un smadzenes, kontrolē šūnu dzīves ciklus un pat regulē ap 200 gēnu darbību!
Daudzām šūnām ir D vitamīna receptori. Ja šūnai ir D vitamīna receptori, tad D vitamīns var ietekmēt šūnas darbību. Tas ir nepieciešams šūnu augšanai un diferenciācijai (kad no vienādām šūnām attīstās specifiskas šūnas, kas pilda savas specifiskas funkcijas. Tas tā kā skolā, kad palīdz izvēlēties nākotnes specialitāti). Un tā kā D vitamīns mazina šūnu proliferāciju (dalīšanos), un sekmē šūnu diferenciāciju, kā arī piebremzē jaunu asinsvadu veidošanos, tad zinātniekiem ir pamats domāt, ka D vitamīns var ietekmēt audzēju attīstību. Pētījumi rāda, ka zems D vitamīna līmenis ir saistīts ar paaugstinātu audzēju attīstības risku (visaugstākais pierādījumu līmenis ir kolorektālajam vēzim). Tomēr pagaidām pētījumu rezultāti nav viennozīmīgi, un jautājums prasa turpmāku izpēti.
Ik pa laikam parādās pētījumi, par saistību starp zemu D vitamīna līmeni un 2. tipa cukura diabētu vai depresiju, tomēr pārliecinošu datu par to pagaidām nav un ir nepieciešams vairāk pētījumu.

Redzam, ka D vitamīna darbības spektrs ir ļoti plašs, un ne visi tā efekti  ir pietiekoši labi izpētīti. 

D vitamīna trūkums

Kāpēc izveidojas deficīts?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, apskatīsim veidus, kā cilvēks var dabūt D vitamīnu.

D vitamīnu var

dabūt ar uzturu
uzsintezēt pašam savā ādā.

Sākumā parunāsim par pirmo variantu - uzturu.

D vitamīns ir atrodams dažos augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktos, kā arī ar D vitamīnu bagātinātā pārtikā (piemēram, bērnu maisījumos, sausajās brokastīs, pienā). Jāatzīmē, ka Latvijā netiek veikta pārtikas produktu (piem., piena) bagātināšana ar D vitamīnu, atšķirībā, piemēram, no ASV vai Kanādas.

Diemžēl, produktu, kas dabiski satur D vitamīnu ir diezgan maz. Pie tam, tas D vitamīns, kas tur atrodas, ir niecīgos daudzumos :(

Produkti, kas satur D vitamīnu:

Treknas zivis (lasis, skumbrija, sardīnes, tuncis, makrele, siļķe), mencu aknu eļļa;
Olas dzeltenums;
Liellopu aknas;
Šveices siers;
Šitaki sēnes.

Detalizētāku info par D vitamīna saturu pārtikas produktos un to atbilstību dienas normai var apskatīties te (angliski) >> https://ods.od.nih.gov/factsheets/VitaminD-HealthProfessional/

Ar uzturu var uzņemt kā D3 (holekalciferolu) tā arī D2 vitamīnu (ergokalciferolu).

Ergokalciferols (D2) nāk no augu valsts produktiem, no sēnēm, kā arī bieži vien tik pievienots kā bagātinātājs, piemēram, pienam.

Holekalciferols (D3), savukārt, nāk no dzīvnieku izcelsmes pārtikas. Holekalciferolu mēs sintezējam arī savā ādā.

D vitamīns sintezējas ādā saules UVB staru ietekmē. Tātad, viss, kas nepieciešams, ir pakļaut ādu saules stariem. Ilgums ir atkarīgs no ādas tipa: gaišai ādai pietiek ar 5-15 min; tumšai, iedegušai ādai nepieciešams ilgāks laiks - līdz 30 min. Nevajag pilnīgi atkailināties, pietiek ar plikiem apakšdelmiem vai apakšstilbiem, kas netiek apsmērēti ar saules aizsargkrēmu. Saules stari jāķer tad, kad saule atrodas visaugstāk un stari krīt taisni, tas ir, laikā no 11.00 līdz 15.00. Iepriekšējā rakstā minēju, ka tieši šajā laikā no saules ir jāizvairās. Jā, tieši tā. Bet tas nenozīmē, ka jāizvairās pilnīgi. Pasēžam apmēram 15 min zem saulītes laikā no 11 līdz 15 pāris reizes nedēļā un pietiek!

Nota Bene! Grūti pateikt precīzus ciparus, cik ilgi katram no mums ir jāatrodas saulē, jo D vitamīna sintēzi ādā ietekmē daudzi un dažādi faktori - ādas krāsa, cik liels ādas laukums ir pakļauts saulei u.c.

Ja paveicas ar vasaru un tā ir saulaina, tad lielākai daļai cilvēku organisms pats spēj sevi nodrošināt ar D vitamīnu pietiekamā daudzumā. Švakāk ar D vitamīnu sintēzi ādā ir vecāka gadagājuma cilvēkiem un cilvēkiem ar tumšu ādu. Vecajiem cilvēkiem tāpēc, ka āda noveco un sliktāk sintezē D3 vitamīnu. Tumšādainajiem tāpēc, ka melanīns ādā traucē UVB iedarbību uz holesterolu (7-dehidroholesterols), tādējādi bremzējot D3 vitamīna produkciju. Šie cilvēki ir pakļauti D vitamīna trūkuma riskam arī saulainajā vasarā. Bet kas vēl?

Faktoru, kas var ietekmēt D vitamīna deficīta attīstību ir daudz un tie var mijiedarboties savā starpā. Lai saprastu, kāpēc jauniem, ne-tumšādainajiem cilvēkiem var rasties D vitamīna trūkums, mums ir jārunā par UVB stariem. Atceraties to bildi iepriekšējā rakstā, par ko es teicu, ka tā ir fun fact of the day? Šoreiz tā gan ir svarīga.

UVB stari nosaka D vitamīna veidošanos ādā, vai ne? To jau noskaidrojām un iegaumējām. UVB staru intensitāte, atšķirībā no UVA, ir mainīga. Intensitāte mainās atkarībā no gada laika. Tas arī izskaidro D vitamīna līmeņa sezonālas svārstības. Lai cik saulains laiks nebūtu ziemā, lai cik pliks tu neskraidi pa laukiem saulainajā februāra dienā, holekalciferolu tu neuzsintezēsi. Nu, sorry! Pārāk tālu mēs esam no ekvatora, un laikā no septembra beigām līdz marta beigām intensīvi UVB stari mums nespīd.

Līdzīgi ar dienas laiku. Es minēju, ka visforšāk iet sintezēt holekaciferolu ir laikā no 11.00 līdz 15.00. Tas ir laiks, kad UVB starojums ir visintensīvākais. Rīta un vakara stundās saules stari krīt zem leņķa un intensitāte ir zemāka.

Citi cilvēki, kas ir pakļauti D vitamīna deficīta riskam:

bērni līdz gada vecumam (arī tie bērni, kas tiek baroti ar krūti un bērni, kas ēd bērnu maisījumus, bet apēd mazāk par 500 ml dienā);
bērni no 1 līdz 4 gadu vecumam;
cilvēki ar lieko ķermeņa svaru (ĶMI ≥ 30 kg/m2). Iespējams tas ir saistīts ar to, ka cilvēkiem ar lieko svaru ādā uzsintezētais D vitamīns nonāk zemādas taukos. Savukārt D vitamīna atbrīvošanās no taukaudiem asinīs notiek ļoti lēni, kā rezultātā D vitamīna līmenis asinīs cilvēkiem ar lieko svaru ir zemāks nekā cilvēkiem ar normālu ķermeņa svaru;
cilvēki, kas maz laika pavada saulē (aprūpes mājās dzīvojošie cilvēki, guloši pacienti, kopjami cilvēki, cilvēki kas valkā apģērbu, kas nosedz praktiski visu ķermeni).

Arvien biežāk kā svarīgu riska faktoru atzīmē dzīvesveidu – cilvēki mazāk laika pavada ārpus telpām svaigā gaisā. Tas var nākt kā pārsteigums, bet sēžot pie saulainā loga nav iespējams uzsintezēt sev D vitamīnu, jo UVB stari neiet cauri stiklam.

Bez stikla UVB starus aiztur: saules aizsargkrēmi, apģērbs, mākoņi, gaisa piesārņojums (smogs).

Skumjākais visā šajā stāstā ir tas, ka nevar pa vasaru sasintezēt D vitamīnu krājumus ziemai.

Aktīvā D3 vitamīna (kalcitriola) puseliminācijas laiks (laiks, kas ir nepieciešams, lai vielas koncentrācija asinīs samazinātos divās reizēs) ir vidēji 15 stundas, kalcidiolam (25 OH D3) - 15 dienas (tieši tāpēc to arī nosaka asins analīzēs). Tāpēc, saulainajā dienā stundām grilējoties pludmalē vai dārzā, mēs, diemžēl, neko labu savai veselībai nedarām.

Vai Latvijā D vitamīna trūkums ir aktuāla problēma?

Jā.

Vispār D vitamīna trūkumam un deficītam ir pandēmisks raksturs. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka problēma ir izplatīta visā pasaulē, neatkarīgi no cilvēku vecuma vai rases. Aptuveni pusei no pasaules populācijas ir D vitamīna trūkums. Un 1 miljardam (!!) cilvēku ir D vitamīna deficīts.

2015. gada pētījumā tika noskaidrots, ka Latvijā vitamīna 25 OH D3 nepietiekamība un deficīts ir izplatīts neatkarīgi no cilvēku vecuma, dzimuma un pat gadalaika. Kritiski zems vitamīna 25 OH D3 līmenis ir gandrīz piektajai daļai no pētījuma populācijas. Ziemas periodā lielākajai daļai ir vitamīna 25 OH D3 deficīts, savukārt vasaras periodā – nepietiekams vit. 25 OH D3 līmenis.

Pētījumā tika izmantoti dati no divām Latvijas laboratorijām – Centrālās Laboratorijas un E. Gulbja laboratorijas.

Vairāk par pētījuma rezultātiem un metodēm var palasīt šeit >>

http://www.osteoporozesasociacija.lv/uploads/PDF/Biedru%20saraksts/MMukane_IRasa_D_vitamins_petijumi_2015.pdf

Kā noskaidrot, vai tev ir D vitamīna deficīts? Kā interpretēt analīžu rezultātus? Ko, cik daudz un kam lietot un vai lietot vispār? Par to visu varēsiet izlasīt nākamajā rakstā jau ļoti drīz!

Ja tev patīk tas, ko es daru, atbalsti projektu "Pajautā Ārstam" Patreonā!

Ziedo projektam un kļūsti par tā Patronu!

Kopā mēs varam izmainīt lietas!

Vairāk informācijas par to, kā var atbalstīt projektu lasi manā Patreon lapā

Informācijas avoti:

https://www.medicinenet.com/water_soluble_vitamins_vs_fat_soluble_vitamins/ask.htmhttps://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S1074552114000246

https://ods.od.nih.gov/factsheets/VitaminD-HealthProfessional/

https://www.nhs.uk/live-well/healthy-body/how-to-get-vitamin-d-from-sunlight/

https://www.nhs.uk/conditions/vitamins-and-minerals/vitamin-d/

https://db.cbg-meb.nl/Pars/h117069.pdf

http://www.vmnvd.gov.lv/

http://www.osteoporozesasociacija.lv/uploads/PDF/Biedru%20saraksts/MMukane_IRasa_D_vitamins_petijumi_2015.pdf

http://www.osteoporozesasociacija.lv/uploads/Informativie%20bukleti/Buklets_Alpha_D3_TEVA.pdf

http://www.osteoporozesasociacija.lv/uploads/PDF/[13726]%20LOKMSA%20Kalkulators%20A4%2015.02.2017.pdf

http://www.osteoporozesasociacija.lv/index.php?page=informativie-materiali

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3356951/

http://medind.nic.in/jav/t14/i4/javt14i4p224.pdf

https://www.uspharmacist.com/article/vitamin-d-supplementation-an-update

https://www.healthline.com/nutrition/vitamin-d2-vs-d3#section3

https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3705328/

Kāpēc sauļoties nav OK?

24. aug. 2018,

Sveiki! Mani sauc Anastasija. Pēc izglītības esmu ārste.

Šajā blogā es skaidrošu medicīniskas lietas vieglā un saprotamā valodā!

Ļoti gribēju uzsākt savu blogu ar vakcīnām. Kā nekā, aktuāls topiks.

Bet, tā kā šogad mums ir īpaši saulaina vasara un sauļošanās pludmalē vai dārzā ir daļa no mūsdienu Latvijas kultūras, gribu parunāt par sauli, kas dod mums dzīvi, gaismu un ādas vēzi..

Saslimstība ar ultravioletā starojuma izraisītajiem nemelanomas ādas audzējiem pieaug. Pēdējo 15 gadu laikā Latvijā saslimstība ar ādas nemelanomas audzējiem ir divkāršojusies, tā ir biežākā onkoloģiskā slimība starp diagnosticētajiem ļaundabīgajiem audzējiem.

SPKC (Latvijas Slimību Profilakses un kontroles centrs). Datums: 12.07.2018

https://spkc.gov.lv/lv/aktualitates/preses-relizes/get/nid/621

Gan saules ultravioletais starojums, gan solāriji ir kancerogēni. Tas ir, tie izraisa vēzi, precīzāk, ādas vēzi.(https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5424654/)

Kā UV stari var izraisīt vēzi?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, sākumā noskaidrosim, kā vispār rodas vēzis?

Šūnas dalās.

Ne visas, bet mūsu epitēlijs noteikti, pie tam visai aktīvi. Epitēlijs veido ādas augšējo slāni, epidermu (epi - virs, derma - āda). Āda ir forša, tā nodala organisma iekšējo vidi no ārējās un pasargā no kaitīgu faktoru iedarbības (baktērijas, putekļi, citi draņķi). No iekšpuses orgānus klāj gļotāda, bet gļotāda nebūs šī stāsta galvenais varonis.

Kas notiek, kad šūnas dalās?

Katru reizi, kad šūna dalās, no vienas šūnas rodas divas jaunas. Šis process saucās par mitozi. Tas ir pilnīgi normāli, un tieši pateicoties mitozei tavs organisms aug un bojājuma gadījumā spēj atjaunoties.

Visām šūnām, kas var dalīties, ir kodols. Kāpēc? Jo kodola iekšā atrodas DNS - organisma būvēšanas instrukcija.Lai no vienas šūnas sanāktu divas vienādas šūnas, ir jāizveido DNS kopija. Katrai jaunai šūnai tiks pa vienam DNS eksemplāram.

Tāpēc pirms dalīšanas šūnā notiek ģenētiskā materiāla duplikācija jeb pārrakstīšana. Diemžēl pastāv risks, ka pārrakstīšanas laikā notiks kļūda un kaut kas tiks pārrakstīts nepareizi. Pārrakstīšanas kļūdas saucās par mutācijām. Vispār jau mums visu laiku notiek šīs pārrakstīšanas kļūdas, bet organisms nav tik stulbs un viņam ir savi mehānismi, kā ar to cīnīties. Problēma ir tajā, ka ne visas kļūdas tiek pamanītas.

Kā jau minēju agrāk, DNS ir mūsu organisma būvēšanas instrukcija. Un, ja instrukcijā ir kļūda, tad rezultāts var būt citādāks. Protams, ne vienmēr. Dažreiz kļūdas (mutācijas) neko daudz neietekmē. Bet citreiz mutācija noved pie tā, ka izveidojas audzēja šūnas.

Audzēja šūnas ir trakas – tās neievēro nekādus noteikumus: dalās nekontrolēti, uzvedās agresīvi - aug, kur grib nerespektējot robežas, piecūko vidi.

Šīs šūnas dalās un aug daudz ātrāk nekā normālās šūnas, patērē daudz vairāk barības vielu, kuras atņem no saviem kaimiņiem.

Šādas trakās audzēju šūnas mums ik pa laikam veidojas. Par šo šūnu neitralizāciju ir atbildīga organisma imūnā sistēma. Imūnās sistēmas šūnas galina nost audzēja šūnas, un parasti viss beidzas labi.

Problēma rodas, kad imūnās sistēmas šūnas vairs netiek galā ar saviem pienākumiem. Tas var notikt tad, kad imūnā sistēma ir novājināta (tieši tāpēc AIDS un citiem imūndeficīta stāvokļiem ir raksturīgs paaugstināts audzēju attīstības risks - imūndeficīts un audzēji iet roku rokā). Bet tik pat labi tas var būt tad, kad kādas šūnas pastiprināti dalās (jo vairāk dalās jo vairāk abnormālu šūnu var veidoties). Tātad - vai nu par maz policijas, vai par daudz krimināla. Vai arī abi kopā.

Atgriezīsimies pie sauļošanās

Saules UV starojums ir radiācija, kas

iznīcina atomsaites biomolekulās, bojājot tajā skaitā arī DNS molekulas šūnās. Savukārt DNS bojājums nozīmē lielāku mutācijas risku.
denaturē proteīnus. Kas ir denaturācija? Denaturācija ir proteīnu (ja ļoti latviski, tad olbaltumvielu) molekulāras struktūras izmaiņas. Katram proteīnam ir sava struktūra, kura pastāv, pateicoties ķīmiskām saitēm. Ja saites tiek iznīcinātas, struktūra mainās un proteīns vairs nespēj pildīt savas funkcijas. Proteīnu denaturāciju jūs varat vērot, piemēram, uz savas pannas, kad cepat olas vai gaļu. Ādā UV starojums bojā kolagēna šķiedras, kā rezultātā āda ātrāk noveco.
izraisa fizikālu bojājumu – apdegumu. Tiesa, sauļojoties ne vienmēr var apdegt, tomēr, diemžēl, realitātē ir grūti noteikt, kurā brīdī ir jāpārtrauc saules vannas, jo ir sācies ādas fizikāls bojājums.

Zemāk seko UVA un UVB starojuma bioloģisko efektu un fizikālu īpašību salīdzinājums.

* UVA staru izraisīts bojājums uzkrājas ar laiku. Iedegums veidojas kā atbildes reakcija uz ādas šūnu DNS bojājumu. Āda paliek tumšāka (pigmentu nosaka melanocīti – pigmentšūnas ādā), lai novērstu turpmāku šūnu DNS bojājumu.

Runājot par UVA starojumu, ir interesanti dati par solāriju efektiem.

Solāriju lampas pārsvarā izstaro UVA spektru, un šīs starojums ir vidēji 10-15 reizes intensīvāks nekā saules UVA starojums. Respektīvi, var gaidīt, ka arī efekts uz ādu būs daudz izteiktāks.
 Statistiski cilvēkiem, kas apmeklē solārijus ir 2,5 reizes augstāks risks (nekā vidēji populācijā), ka dzīves laikā attīstīsies plakanšūnu ādas vēzis. Un 1,5 reizes augstāks risks (nekā vidēji populācijā), ka attīstīsies bazālo šūnu karcinoma (arī ādas vēzis). 2005. gada meta analīze parādīja, ka solāriju izmantošana līdz 25 gadu vecuma palielina melanomas (pigmentšūnu audzēja) attīstības risku par 75%. Līdzīgi rezultāti tika iegūti arī 2011. gada pētījumā, kas uzrādīja, ka solāriju izmantošana līdz 35 gadu vecuma palielina melanomas attīstības risku par tiem pašiem 75%.

(2016. gada publikācija “Tanning bed use and melanoma: Establishing risk and improving prevention interventions“ https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4929140/)

Un kāpēc ārsti tik ļoti uztraucas par melanomu?
Jo melanoma ir viens no agresīvākajiem audzējiem. Tā slikti padodas ārstēšanai. Melanomas fīča ir tāda, ka, pirmkārt, tā bieži netiek laicīgi pamanīta, otrkārt, tā ļoti strauji metastazē. Tas nozīmē, ka ātri pāriet ceturtajā stadijā – audzēja šūnas izplatās pa visu ķermeni, kas ļoti apgrūtina ārstēšanu. 5 gadu dzīvildze cilvēkam ar melanomu, kas ir izplatījusies ķermenī, ir 15-20% (no 100 cilvēkiem, kam ir metastātiska melanoma tikai 15-20 cilvēki nodzīvos 5 gadus).
  Labi, atgriezīsimies pie UVA un UVB fizikālajām īpašībām. Tas ir vairāk domāts kā fun fact of the day. 

2A pakāpes apdegums saules staru ietekmes dēļ nav retums – āda ir sarkana, pietūkusi, sāp, pēc laika parādās pūslīši, kas plīst, mirusi āda lobās nost. 2A pakāpes apdegums nozīmē, ka tika bojāts ne tikai epitēlijs (epiderma – ādas augšējais slānis), bet arī dermas augšējā daļa. Te nu epidermas šūnām, kas jau tā aktīvi dalās, būs jādalās vēl intensīvāk, lai nodrošinātu bojātu audu reģenerāciju. Atceramies, ka katras dalīšanas laikā pastāv kļūdas (mutācijas) risks. Jo vairāk dalīšanās, jo biežākas mutācijas un jo lielākā varbūtība, ka imūnā sistēma kādu mutāciju palaidīs garām.

* Starp citu, tas attiecas ne tikai uz ādas epidermas šūnām. Šīs princips darbojas visā organismā – ja kādi audi ir pakļauti regulāram bojājumam un ir spiesti regulāri atjaunoties, pastāv risks, ka tajā vietā attīstīsies audzējs (tas var būt gan zarnās, gan barības vadā, gan arī citos orgānos).
 

Pie tam, jo vecāks ir cilvēks, jo augstāks jebkāda audzēja attīstības risks. Jo ilgāk dzīvo, jo vairāk šūnas paspēj dalīties un jo vairāk mutācijas sakrājas. Šīs ir viens no iemesliem, kāpēc attīstītajās valstīs, kur cilvēki dzīvo ilgāk, audzēji ir biežāk sastopami. Bet par to parunāsim kādu citu reizi.

Melanomas (audzējs, kas attīstās no pigmentšūnām, viens no ādas vēža tipiem) attīstībā sava loma ir arī ģenētikai, piemēram, ja ģimenē kādam no radiniekiem (īpaši pirmās pakāpes radiniekiem - mammai, tētim, brāļiem/māsām) ir bijusi melanoma, risks saslimt ar to pieaug.
  

Tomēr joprojām gan melanomas, gan ne-melanomas (tātad visiem pārējiem) ādās vēžiem saules un solāriju UV staru izraisīts bojājums ir un paliek viens no lielākiem un svarīgākiem riska faktoriem. Labas ziņas ir tādas, ka atšķirībā no ģenētikas, to mēs varam ietekmēt, būtiski mazinot ādas vēža attīstības risku.

Ko var darīt?

Ir divas lietas ko tu vari darīt:

Pirmais ir mazināt UV staru ietekmi uz ādu, un otrais - laicīgi pamanīt izmaiņas.

Lai mazinātu UV staru ietekmi:

izvēlies apģērbu, kas nosedz ādu, pasargājot to no atklātas saules. Apsedz galvu, valkā saulesbrilles ar UVA un UVB filtru (btw, UV starojums ir riska faktors kataraktai – lēcas apduļkošanai. Ja lēca apduļkojas, nevar īpaši vairs neko saskatīt; var iet uz operāciju, kas ir risinājums, bet labāk taču izdarīt visu iespējamo, lai līdz šīm scenārijam nenonāktu, vai ne?);
lieto saules aizsargkrēmu ar SPF (Sun Protective factor – saules aizsargfaktors) ne mazāk kā 15. Pārliecinies, ka aizsargkrēma filtrs darbojas gan pret UVA, gan pret UVB spektru!
centies izvairīties no saules laikā periodā, kad tā ir visaktīvākā, tas ir, no 11:00 līdz 16:00;
izvairies no solāriju apmeklēšanas!

Īpaši uzmanīgiem ir jābūt cilvēkiem ar gaišu ādas un matu krāsu, cilvēkiem, kam neveidojas iedegums (āda tupa paliek sarkana), cilvēkiem ar vasaras raibumiem.

Ne mazāk svarīgas ir profilaktiskas apskates. Veicot apskates regulāri tu vari pamanīt izmaiņas sākotnējā stadijā, kad ir iespējama veiksmīga ārstēšana.

Patstāvīgi pārbaudi sava ķermeņa ādu vismaz reizi mēnesī: uzmanīgi apskati ādu un dzimumzīmes. Vai nav kādas izmaiņas, vai nav kaut kas aizdomīgs, neparasts? Rūpīgi apskati savu muguru, paduses, starp kājām.

Tālāk tiks minētas melanomas sarkanā karoga pazīmes. Ja pamani kādu no sekojošām izmaiņām, guglē kādu no dermato klīnikām un piesakies uz pārbaudi pēc iespējas ātrāk!

A - Asimetrija – novelciet iedomājamu līniju caur dzimumzīmes centru. Labdabīgai dzimumzīmei abas puses izskatīsies vienādas, ļaundabīgai - asimetriskas, dažādas.

B - Border (Robeža) – labdabīgai dzimumzīmei ir skaidras, labi redzamas robežas. Melanomas gadījumā robežas būs izplūdušas.

C - Color (Krāsa) – labdabīga dzimumzīme būs vienkrāsaina; ļaundabīgai varēs novērot vairākas krāsas, vietām pastiprinātu pigmentāciju.

D - Diametrs – ļaundabīgām dzimumzīmēm ir lielāks diametrs (> 6 mm).

E - Evoling (Izmaiņas) – ļaundabīgas dzimumzīmes var novērot izmaiņas izmērā, krāsā, formā. Arī tādi simptomi kā nieze, asiņošana vai lobīšanās norāda uz potenciālu risku.

Ja pamani kaut ko tādu, tas nav nekas kruts, tev jādodas pie ārsta!

Apmeklējiet dermatologu profilaktiski vienu reizi gadā, īpaši ja jums uz ādas ir daudz dzimumzīmju. Daudz  – tas ir vairāk par 100.

Eiromelanomas dienas ietvaros tiek rīkotas bezmaksas pārbaudes.

Jebkuras pārbaudes laikā, vai tas ir melanomas dienas ietvaros, vai vizīte pie dermatologa, prasiet ārstu pārbaudīt ādu un dzimumzīmes ar dermatoskopu (ja viņš to nedara).

Dermatoskops ir ierīce, ar kuras palīdzību ir iespējams ieraudzīt ādas struktūru un izmaiņas tajā. Šīs izmaiņas nav iespējams saskatīt ar neapbruņotu aci. Bez dermatoskopa nav iespējams pateikt, vai viss ir kārtībā, vai arī ir nepieciešama tālāka izmeklēšana. Jā ārsts pārbauda jūs bez dermatoskopa un saka, ka viss ir ok, meklējiet citu dermatologu.

Bet kā tad ar D vitamīnu??

Latvijā jau tā saka, ka visiem ziemas laikā esot deficīts! Un ja mēs vasaras laikā izvairīsimies no saules, tad Latvijas nācija vispār nobeigsies no hroniska D vitamīna deficīta. Nē, tā nav!
 Optimālā D vitamīna līmeņa uzturēšanai pietiek ar 5-15 min ilgu sejas un roku pakļaušanu saules gaismai 2-3 reizes nedēļā.
(https://spkc.gov.lv/lv/tavai-veselibai/kampanas/necepies-pasarga-sevi-no-adas-?createPDF=97e6d9b99d9f36d0870519dc51bd1fdf) 
 
Par D vitamīnu mēs vēl noteikti parunāsim vienā no nākamajiem postiem.
Bet pagaidām tas ir viss.

Informācijas avoti:
https://spkc.gov.lv/lv/tavai-veselibai/kampanas/necepies-pasarga-sevi-no-adas-?createPDF=97e6d9b99d9f36d0870519dc51bd1fdf
https://spkc.gov.lv/lv/aktualitates/preses-relizu-arhivs/get/nid/87
https://spkc.gov.lv/lv/aktualitates/preses-relizes/get/nid/621
http://www.who.int/uv/uv_and_health/en/
https://www.skincancer.org/skin-cancer-information/melanoma/melanoma-warning-signs-and-images/do-you-know-your-abcdes
https://www.skincancer.org/prevention/sun-protection/prevention-guidelines
https://www.skincancer.org/skin-cancer-information/melanoma/melanoma-warning-signs-and-images/do-you-know-your-abcdes
https://emedicine.medscape.com/article/846566-overview
https://www.emedicinehealth.com/melanoma/article_em.htm#what_are_risk_factors_for_melanoma
https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC5424654/
https://www.cancer.org/cancer/melanoma-skin-cancer/detection-diagnosis-staging/survival-rates-for-melanoma-skin-cancer-by-stage.html
https://www.skincancer.org/prevention/uva-and-uvb